Divi feminismi
Uzskatu sevi par feministu. Kad saka, ka tas ir sievietes pienākums rūpēties par māju un gatavot ēst, iestājos par vienlīdzību: jābūt mājas darbu dalīšanai un vīrietim tajos darbos jāiegulda tikpat daudz. Kad saka, ka nedzemdējusi sieviete nedrīkst ziedot olšūnas, iestājos par brīvību: tas ir viņas ķermenis, un ja nedzemdējusi sieviete var pīpēt un balsot, arī par savu ķermeni viņa lemt var tik pat labi, jo nākamajā dienā pēc bērniņa piedzimšanas sievietei nekāds Dievišķais viedums papildus neparādās.
Man nepatīk sieviešu objektivizācijas kultūra. Man nepatīk veids, kā allaž tiek runāts par sievietēm, izceļot ģimenes stāvokli pirms kādiem sasniegumiem. Uzskatāms piemērs ir šāds virsraksts: “Kas ir pašreizējā Latvijas galvenā baņķiere - pensionāre un divu dēlu māte Zoja Razmusa?” Man nepatīk, ka ja runā par kādu sievieti, “skaista” ir pirmais vārds, ar ko parasti raksturo, it kā skaistums būtu galvenais un svarīgākais sievietes sasniegums. Man nepatīk, ka sabiedrībā frāze “ja atslēga der vairākām slēdzenēm, tā ir laba atslēga, bet ja vienu slēdzeni var atslēgt vairākas atslēgas, tā ir draņķīga slēdzene” tiek attiecināta uz seksu: daudzsievība ir pieļaujamāka, nekā daudzvīrība; laulības pārkāpšana un gadījuma sakari sievietēm ir negatīvāk vērtēti neka vīriešiem.
Tiktāl, laikam, visi feministi ir vienisprātis. Bet ir kas tāds, kur viedokļi šķiras, un daļa feministu pāriet totalitārajā prātā. Cīnoties pret Kinder-Küche-Kirche ideālu, nekad nebūtu iedomājies, ka nokļūšu kustībā, kur daļa ir pret sieviešu iespēju būt ar bērniem, virtuvē, baznīcā… Drusku pārspīlēju, protams, bet nu uz to pusi man sajutas radās, lasot feministu forumā komentārus par sieviešu dalību 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa. Tēma saucās “Random smukas meitenes leģionāru piemiņai, kāpēc gan ne?!”
Izrādās, ja sievietes ir jaunas un skaistas, saģērbušas glīti un ar vainadziņiem stāv pie Brīvības pieminekļa, tā ir sieviešu objektivizācija, jo viņām esot [tikai] dekoratīvās funkcijas. Proti, no daļas feministu puses tiek noliegts pats feministu kustības fundaments: sievietes pastāvīga rīcībspēja. Tai vietā tiek piedāvāta morāle no sērijas “mēs labāk zinām, ko sieviete var gribēt,” tikai šoreiz no sieviešu mutēm. Skaista, tātad dura vai nopirkta, un savas, vīrietim pakārtotas, lomas ietvaros ir spiesta rotāt ar savu ķermeni pasākumu? Esmu absolūti pret šādu formulējumu. Tas ir antifeministisks.
Kontraversālāka tēma ir prostitūcija, kur pretnostatījums ir krietni spēcīgāks. Izrādās, seksa strādnieces vienmēr un bez izņēmuma ir piespiestas šo darbu darīt. Nenoliedzot, ka liela daļa šīs profesijas dalībnieces ir cilvēktirzniecības vai cita veida paverdzināšanas upures, es tomēr nespēju nemelojot apgalvot, ka visas prostitūtes ir upures, jo tā mēs atkal noliedzam sievietes “agency” jeb autonomiju lēmumos.
Pasakot, ka sieviete nevar “glīti stāvēt” (un vīrietis var) pie Brīvības pieminekļa, vai ka sieviete nesaprot (un vīrietis Saeimā saprot) ko dara, ziedojot olšūnas, vai ka sieviete nevar pieņemt lēmumu nodarboties ar seksa darbu, sievietes autonomija, neatkarīgais un ricībspejīgais prāts tiek noliegti vienlīdz brutāli.
Tie ir tie divi feminismi: totalitārais (liegt, nevis ļaut) un brīvais (ļaut, nevis liegt). Mana cerība ir, ka autonomija uzvarēs, un arī feministes pielaus iespeju katrai sievietei beidzot lemt pašai par sevi, ko viņa vēlas darit, nevis konformēt ar to, ko domā par to citi, feministes ieskaitot.