Fotogrāfe un mammas
Vai fotogrāfe drīkst atteikt fotosesiju klientēm viņu orientācijas dēļ? Ļoti nogurdinoši piedalīties diskusijās, jo, šķiet, daudziem galvā ir putra un nav sapratnes, par ko tieši te ir “cepiens”.
Vai šī ir LGBT vai “agresīvo feministu” histērija? Nē. Ja fotogrāfs-gejs līdzīgā veidā atteiktu fotosesiju kristiešu vai heteroseksuāļu pārim, es nostātos klientu pusē.
Vai kādas cilvēktiesības ir svarīgākas par citām, vai kādas pārliecības vairāk aizstāvāmas par citām? Arī nē. Ja mammu vietā būtu melnādains, musulmanis, invalīds, Saskaņas deputāts vai kādas citas grupas piederīgs cilvēks, es arī mestos aizstāvēt klientu.
Par ko tad īsti ir stāsts? Daudz kur pavīd viedoklis, ka pakalpojumu sniedz fiziska persona (kurai, attiecīgi, pilnīgi loģiski, ir savas pārliecības un tiesības). Problēma slēpjas tur, ka šis, šķietami acīmredzams, pieņēmums nav patiess. Pakalpojumu vienmēr sniedz un preces vienmēr pārdod juridiska vai tai pielīdzināta persona. Arī ja tas ir individuālais saimnieciskās darbības veicējs, vai omīte turgū, pārdodot savas zemenes, pret klientu vērstā persona pēc būtības ir juridiska persona, kas ir pakļauta Patērētāju tiesību aizsardzības likuma prasībām (arī par diskriminācijas aizliegumu). Juridiskas personas, savukārt, nebauda Patērētāju tiesību aizsardzības likuma aizsardzību.
Lielajā korporācijā jebkurš var skaidri nodalīt: korporācija ir viena persona, darbinieks ir cita. Teiksim, ja lielveikalā invalīdam nepārdod pienu, tā ir visiem skaidra un acīmredzama diskriminācija. Latvijā neviens pat iedomāties nevar šādu gadījumu. Individuālais saimnieciskās darbības veicējs ir “divi vienā”, tāpēc nodalījums nav tik acīmredzams, taču tikpat svarīgs.
Cilvēktiesības un pārliecības brīvība ir fiziskām personām - ne juridiskām. Tā, baznīca kā juridiskā persona, acīmredzami pieder pie konfesijas, bet invalīdu biedrība acīmredzami pārstāv invalīdus. Vai tas nozīmē, ka baznīcas var savā starpā salaulāties, vai, ka invalīdu biedrības mašīna var stāvēt invalīdu stāvvietā? Nē. Fotogrāfam var būt pārliecība vai reliģiskā piederība, kas ir nepārprotami aizstāvāma, bet fotografēšanas pakalpojumu sniedzējam nekāda pārliecība aizstāvama būt nevar.
Ja esmu veģetārietis (vai ebrejs), kas strādā restorānā par pavāru, vai mana, kā veģetārieša (vai ebreja), pārliecība ir aizstāvāma? Viennozīmīgi! Darbadevējs pat īsti prasīt nedrīkst, kāda ir mana reliģija, kur nu vēl diskriminēt darbiniekus pēc viņu reliģiskās vai citas pārliecības. Vai tas nozīmē, ka es, kā veģetārietis (vai ebrejs), drīkstu negatavot klientam cūkgaļu? Nē. Darbadevējam var būt objektīvas prasības: par ārstiem strādā diplomēti speciālisti, par korektoriem - valodu eksperti, par skolotājiem - speciālisti savās jomās. Nepieņemt darbā par korektoru analfabētu cilvēku nav diskriminācija. Tāpat arī darbā restorānā var nepieņemt darbam nepiemērotu cilvēku.
Man ir tiesības izvēlēties tādu darbu, ko es spēju veikt, nevis uzspiest darbadevējam kaut ko. Darbadevējam ir tiesības mani atlaist, ja atsakos veikt savus darba pienākumus. Protams, reizēm ar darbadevēju var vienoties, ja ir kāds cits pavārs, un ir iespēja darbus sadalīt, taču ja klienti sēž pie galdiem un gaida savas cūkgaļas porcijas, es nevaru darbadevējam pēkšņi paziņot: ziniet, mana pārliecība liedz man gatavot cūkgaļu. Ja pavāram bija laikus zināms tas, ka cūkgaļa būs jāgatavo, un viņš nav paziņojis darbadevējam par to, ka viņš to nedarīs, darbadevējam ir visas tiesības viņu nevien atlaist, bet arī vēl piespiest atlīdzināt zaudējumus.
Diskusijās bieži jauc objektīvus iemeslus no diskriminējošiem. Rau, nakts klubos ir “face-control”, baleta skolās nepieņem resnus cilvēkus, par autovadītājiem nepieņem darbā aklos, un par rabīniem - katoļus. Ir ainavu fotogrāfi, kas nefotografē cilvēkus, un ir arī grūtnieču fotogrāfi, kas nefotografē negrūtnieces. Jā, arī ginekologi neapkalpo vīriešus. Kas šīm visām lietām ir kopīgs? Šīs ir objektīvas šķirošanas pazīmes. Ginekologam nepieņemt vīriešus nav diskriminācija, bet nepieņemt resnus, aklus, ebrejus vai Saskaņas deputātus - ir.
Ir dzirdēts viedoklis, ka biznesa īpašnieks var atteikt kādam pakalpojumu vispār absolūti patvaļīgi: “tu man nepatīc - lasies”. Ja šāda attieksme netiktu īpaši aizliegta ASV, tur noteikti aizvien pastāvētu “whites-only” skolas, bāri, frizētavas un citas iestādes. Latvijā arī darbojas pretdiskriminācijas normas: neviens pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs nedrīkst pret klientiem izturēties atšķirīgi, atkarībā no tādām klientu īpašībām, kas nav objektīvi pamatotas. Ja kāds nodarbojas ar biznesu, viņam kā juridiskai personai ir jārespektē likums un tā ierobežojumi. Fiziskās personas, savukārt, visas bauda vienādas cilvēktiesības, un viņām visām pārliecības ir svētas un neaizskaramas.