IIN kā ekonomikas ilgtspējas atslēga

Mūsdienu ekonomiskā sistēma ir bāzēta uz bezgalīgās izaugsmes principa. Ja izaugsme palēninās, tad attiecīgi palielinās bezdarbs, samazinās cilvēku ienākumi un rodas krīze. Bezgalīgās izaugsmes princips turās uz diviem pīlāriem, ko es mēģināšu aprakstīt šajā rakstā. Piemērojot šos principus Latvijas situācijai, var izsecināt, kāda būtu manuprāt optimālākā nodokļu sistēma Latvijā.

Pirmais izaugsmes pīlārs

Valsts iekšienē jāveicina naudas apgrozījums (citiem vārdiem sakot, ekonomikas pamatuzdevums ir nebūt ekonomiskai) – jāspiež apgrozīt pēc iespējas vairāk kapitāla pēc iespējas ātrāk. Tieši naudas apgrozījums, nevis nauda kā tāda, nodrošina cilvēkiem nepieciešamo infrastruktūru, produktus, algas. Pērkot preci vai pakalpojumu, vai nodrošinot bankai iespēju izsniegt kredītu pamatojoties uz mūsu naudas noguldījumu, mēs ļaujam citiem saņemt algas, radīt jaunas darbavietas un noslēgt apli, palīdzot ar to mums pašiem. Jo ātrāka naudas aprite, jo attiecīgi vairāk katrs var nopelnīt (vienkāršojot: labāk iztērēt latu divreiz mēnesī nekā vienreiz, jo tad taču mēnesī mums ir bijuši kopā 2 lati nevis 1), un jo vairāk jaunas vērtības rodas procesā (naudas aprite faktiski palielina naudas apjomu).

Viens no mehānismiem, ar ko valsts var kontrolēt aprites ātrumu ir ienākumu nodoklis. Jo vairāk cilvēkam ir naudas, jo vairāk viņš tērē vai iegulda. Samazinot ienākumu nodokli (protams, mēreni un pārdomāti, jo valstij par nodokļiem ir jāpilda zināmas funkcijas), valsts ļauj cilvēkiem tērēt vairāk, līdz ar ko radot vairāk jaunu darbavietu, palielinot uzņēmumu apgrozījumu, radot vairāk vērtības naudai un radot galu galā vairāk nodokļu ienākumu sociālajā budžetā, ko valsts izmaksā pensijās un pabalstos. Tāpēc ir pilnīgi ačgārni domāt, ka palielinot nodokļu atvieglojumus, uzlabosies visu iedzīvotāju labklājība – tas drīzāk līdzinās priekšstatam, ka saule rotē ap zemi, pamatojoties tikai uz to, ka tas ir acīmredzamākais novērojums. Tieši mazāks nodokļu slogs spēs nodrošināt gana ātru naudas apriti, lai valstī būtu nauda palielināt minimālo algu (un vispārīgi palielināt algu līmeni), kā arī iespēja izdalīt pensijas un pabalstus.

Otrais izaugsmes pīlārs

Valstij jānodrošina nenegatīvā tekošā konta bilance (proti, imports nevar būt pastāvīgi lielāks nekā eksports, jo lai cik maiss nebūtu pilns, ja viņš ir caurs, tad ar laiku viņš kļūs tukšs). Diemžēl, Latvija maz ko ražo pati – liela daļa nepieciešamo preču tiek importēta, līdz ar ko nauda, ko par tām precēm samaksā, pazūd no Latvijas ekonomikas. Kas visvairāk patērē preces no ārzemēm? Es teiktu, ka turīgākie cilvēki (kuriem, turklāt, ir tendence neglabāt naudu Latvijas bankās, tādējādi graujot pirmo pīlāru), līdz ar ko secinājumus, pie kuriem noveda pirmā pīlāra apskatīšana, ir jāpamodificē, postulējot, ka tā ir vidusšķira, kas ir vienīgais glābiņš Latvijas ekonomikai, un kas ir jāaizsargā un jāatbalsta, lai labklājību varētu baudīt visi.

Kā palielināt eksportu? Paņemsim par piemēriem Lietuvu un Igauniju. Lietuvā iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN) ir 15% un sociālais nodoklis ir 40%, kopā – 55%. Igaunijā – IIN ir 21% un sociālais nodoklis – 33%, kopā 54%. Latvijā IIN ir 24% un sociālais nodoklis ir 35%, kopā – 59%. Te, protams, ir dots drusku vienkāršots skats uz nodokļu politiku, bet vairāk vai mazāk tas tik un tā nozīmē, ka lai Latvijā nodrošināt vienādas eksportējamās produkcijas cenas, darbiniekiem jāmaksā par 5% mazāk nekā Igaunijā. Ja mēs gribam tādu pašu dzīves līmeni kā Igaunijā, tad mums jāpārdod preces dārgāk, kas nozīmē, ka prece nebūs tik pievilcīga pircējiem. Lūk arī atbilde uz jautājumu, kāpēc Latvijā nav daudz veiksmes stāstu, tādu kā Skype…

Nodokļu sistēmas izmaiņas

Kā tad izveidot godīgu ienākumu nodokļa sistēmu Latvijā? Vidusškirai ir kardināli jāsamazina nodokļu slogs. Mums ir 5% nodokļu starpība ar Igauniju, un mēs varam uz to arī tiekties, samazinot IIN līdz 18-20% līdz noteiktajam ienākumu līmenim. Turklāt, visi ienākumi ir jāsaskaita kopā – gan alga, gan kapitāla pieaugums, gan citi ienākumi – piemērojot vienādu nodokļa likmi (vienīgi dividenžu nodoklim būtu jābūt mazākam). Virs tā noteiktā ienākumu līmeņa var būvēt papildus nodokļa gradācijas (augstāka nodokļa likme tiek piemērota tai summai, kas ir augstāka par noteiktu līmeni, nevis visai algai kopā). Lielbritānijā ir vairākas šādas gradācijas, un līdzīgu sistemu varētu ieviest arī Latvijā. Pēc tam, kad šī sistēma sāks stādāt, var sākt pakāpeniski palielināt neapliekamo minimumu tāpat kā to ir darījusi Lielbritānija (kas pēdējo 10 gadu laikā to ir divkāršojusi).

Piemērs šādai sistēmai varētu būt tāds (nepretendēju uz likmju pamatotību – šis ir tikai piemērs, ko izdomāju ilustrācijai):

  • līdz 18000 EUR gadā (līdz 1500 EUR mēnesī) – 18% (dividendēm – 10%);
  • 18000 .. 48000 EUR gadā (1500 .. 4000 EUR mēnesī) – 21% (dividendēm – 10%);
  • 48000 .. 120000 EUR gadā (4000 .. 10000 EUR mēnesī) – 28% (dividendēm – 15%);
  • 120000 EUR gadā un vairāk (sākot ar 10000 EUR mēnesī) – 35% (dividendēm – 20%).