Kino kari: 2D vs 3D vs 3D HFR

Kopš Hobita iznākšanas, atkal saasinājušās diskusijas par to, vai 3D ir labāks par 2D (ierastais kino, bez 3D efektiem); turklāt, ņemot vērā, ka Hobits ir pasaulē pirmā filma, kas izmanto 3D HFR tehnoloģiju, diskusijās bieži iejaucās arī strīdi par to, vai 3D HFR ir labāks par 3D vai par 2D. Bieži vien diskusijas ir neproduktīvas, jo, tā kā Hobits ir pirmā 3D HFR filma, tās pārvēršās strīdos par to, vai patika tieši tās filmas operatoru un filmētāju darbs, vai arī par to, ka cilvēkam nepatīk 3D vispār.

Kas ir 3D?

3D filmām ir gara vēsture, bet ļoti ilgu laiku tehnoloģijas nebija piemērotas plašākai publikai dažādu trūkumu dēļ (kas, piemērām, gribētu maksāt par sarkan-zilo 3D, kad arī 2D izskatās labi). Latvijā pirms dažiem gadiem ienāca XpanD 3D tehnoloģija, un apmeklējot pirmos seansus (nevarēju noturēties neaiziet gan uz pirmo 3D multeni, gan uz pirmo 3D filmu – Ceļojums uz Zemes centru – ko piedāvāja Forumcinemas), pievērsu uzmanību, ka tur ir nepieciešams lietot speciālās brilles, kas rada milzumdaudz neērtību (it īpaši, ja jālieto vēl vienas brilles redzes korekcijai).

XpanD 3D brilles pārmīšus “aizver” skatītājam acis, izmantojot šķidros kristālus. Frekvenci brilles “sajūt” (neesmu pētījis, kādā tieši veidā) caur speciālo tumšo lodziņu pa vidu (virs deguna), ko aizverot, pazūd 3D efekts. Atšķirībā no 2D filmām, kur kadri mainās 24 reizes sekundē, standarta 3D filmas tiek projicētas ar 144 kadriem sekundē, cenšoties mazināt mirgošanas efektu: katru kadru katrai acij parāda pārmīšus 3 reizes (triple-flash). Teorijā viss izskatās labi: digitālie projektori vairs netēlo stroboskopus (jo projektora gaisma iziet caur mikrospoguļu ierīci, kas, vienkāršoti runājot, precīzi “dozē” gaismas daudzumu tūkstošus reizes sekundē šūpinot spoguli, un tam vairs nevajag laiku lai pārmainītu kadru), un pat jutīgajām acīm vairs nevajadzētu manīt ekrāna raustīšanos, jo taču ir tik daudz kadri.

Tiesa, praksē viss nav tik labi. 24 kadru sekundē ātrums tika izvēlēts tāpēc, ka tas bija lēnākais (un, attiecīgi, lētākais), pie kura acis lielākoties nepamana mirgošanu. Līdz ar TV parādīšanos izrādījās, ka acis tomēr no tā nogurst, tāpēc analogajā televīzijā, lai gan nomināli bija 25 kadri, tie īstenībā dalījās uz 50 puskadriem kas pārmīšus tika projicēti uz ekrāna. Jāpiebilst vēl divas svarīgas lietas: pirmkārt, elektronu stars kas “izsit” vienu punktu uz ekrāna aiziet tālāk uz nākamo punktu, bet punktiņš paliek spīdēt vēl kādu labu laiku (līdzīgi kā uz radariem, tikai ātrāk), nevis pazūd kā tas notiek uz kino ekrāniem, un otrkārt, puskadri tika arī uzņemti secīgi, līdz ar ko faktiski bilde mainījās tās 50 reizes sekundē, lai gan arī katram puskadram bija tikai puse no vertikālās izšķirtspējas (interlacing). Toties kino dzelžaini pieturējās pie tiem 24 kadriem sekundē, tā kā mirgošanu reāli jebkurš cilvēks var mainīt ja tiek lietots stroboskops (analogais projektors), tā pat kā attēla raustīšanos ja tiek lietots digitālais projektors (jo kadri ir statiskās bildes un jebkuru, pat mazu kustību uz tik liela ekrāna var pamanīt, kadriem mainoties ar tik zemu frekvenci). Tiesa, man kaut kā sanāk redzēt mirgošanu arī uz digitāli projicētām 2D filmām…

Vēl viens mīnuss nāk no XpanD 3D tehnoloģijas. Tā kā attēls abām acīm tiek projicēts uz ekrāna pārmīšus, bet brillēm ir jāpārslēdzās, katrai acij bilde sanāk reāli divreiz tumšāka (jeb lai panāktu to pašu attēla gaišumu, jāprojicē divreiz gaišāks attēls), ko, protams, daļēji kompensē, bet tomēr nepamet ir sajūta, ka 3D filmas ir manāmi tumšākas nekā 2D. Kas ir vēl svarīgāk, ja filma tiktu rādīta ar ierastiem 24 kadriem sekundē, daudziem apmeklētājiem vienkārši sāktu griezties galva, jo acis nav pieradušas pie tik lielām pauzēm starp attēliem (reāli: pirmo 1/48s attēls ir, otro 1/48s attēla nav) kas nav vienādas katrai acij.

Tāpēc tika izdomāts triple-flash efekts, kad katru kadru katrai acij parāda 3 reizes, pārmainot acis, tādējādi panākot sešas reizes lielāku frekvenci: 6*24=144. Jāņem vērā arī tas, ka šķidrie kristāli brillēs pārslēdzas arī nenulles laikā, līdz ar ko, arī tie kadri nepazūd un neparādās momentāli. Rezultātā, lai gan stroboskopa efekta no projektora puses nav, faktiski tas ir brillēs un 3D filmās var manīt gaismas mirgošanu (it īpaši gaišajos attēla apgabalos… vai arī man ir defektīvas acis?). Turklāt tiek vēl pasliktināts raustīšanas efekts, jo katra statiskā bilde tiek noturēta nemainīga un tad ļoti ātri nomainās ar citu (pāreja starp kadriem ir straujāka nekā 2D kino).

Kas ir HFR 3D

Gan jau, ka neesmu vienīgais cilvēks, kam nepatīk ekrāna mirgošana un raustīšanās. Standarta 3D (vismaz XpanD 3D variantā) piemīt arī spēja izraisīt jūtamas neērtības (nogurumu, acu sāpes, galvas sāpes) dažiem apmeklētājiem. Lai novērstu vismaz dažus trūkumus, tika radīta jauna tehnoloģija: HFR 3D jeb augstfrekvences 3D (High Frame Rate 3D), kura nosaka, ka filma tiek uzņemta ar 48 (Hobits) vai pat 60 (Avatara turpinājumi) pilniem kadriem sekundē. Tas padara attēlu plūdenāku – tas vairs tik ļoti neraustās. Divas vai 2.5 reizes ātrāka uzņemšana nozīmē, ka jebkura kustība būs mazāk izsmērēta uz ekrāna: pārejas notiks mazākos soļos, ļaujot arī ieraudzīt vairāk detaļu.

Salīdzinājumam atcerēsimies CRT monitorus: 50/60 hercu monitori manāmi mirgoja, un acis no tiem manāmi nogura no ilgstošas strādāšanas, un tad sāka parādīties 75, 85, pat 100 un 120 hercu monitori, pie kuriem sēdēt jau bija krietni patīkamāk… Un tad, kad notiek straujās darbības, piemēram, šaušanas spēlēs, ja dators zīmē bildi ar 100 kadriem sekundē, spēlētāja precizitāte un reakcijas laiks palielinās salīdzinājumā ar to, ja tas pats cilvēks spēlē to pašu spēli pie datora kas spēj zīmēt tikai 50 kadrus sekundē. Un te pat neiet runa par 25 kadriem… Starpību starp 25 un 50 kadriem sekundē spēlē spēs pamanīt jebkurš cilvēks pat uz maza monitora ekrāna, ko tur pat runāt par kino ekrānu, kas ir daudzas reizes lielāks.

Vai HFR 3D ir labāks par parasto 3D? Līdzīgi kā ar augstās izšķirtspējas televīziju (HDTV), HFR 3D viennozīmīgi nozīmē vairāk detaļas, plūdenāku bildi, mazāk artefaktu, mazāk izsmērēšanas, mazāk acu piepūles un mazāk galvassāpes. Tehnoloģiski HFR 3D viennozīmīgi ir labāks. Tas neapšaubāmi apgrūtina operatoru un visas filmēšanas brigādes darbu, jo tāpat kā HDTV gadījumā varēja manīt grima nepilnības, HFR 3D gadījumā var labāk manīt efektu mākslīgumu un citus uzņemšanas defektus… Daudzi Hobita apmeklētāji bija neapmierināti tieši ar šo aspektu. Vai tāpēc būtu jāatsakās no tehnoloģijas attīstības? Vai tāpēc jāpieprasa izsmērētāku bildi? Vai varbūt tomēr jāpieprasa filmu veidotājiem kvalitatīvāks darbs nevis jāvaino tehnoloģija ka tā parāda filmēšanas defektus?

Vai 3D ir tā vērts?

3D tehnoloģija vēl ir šūpulī. Līdzīgi kā no sākuma kino bija melnbalts, un pirmās krāsainās filmas noteikti neizskatījās tāpat kā tagad – apmēram 15 gadus kino nezināja zilo krāsu: bija tikai divas melnbaltās lentes ar zaļo un sarkano filtru. Bērnībā es esmu skatījies melnbalto TV, un kad iegrimst pārraidē/filmā, nemaz nepamana krāsu trūkumu, tāpat kā ir ar 3D tagad. Piemēram, noskatoties vienu no pirmajām 3D filmām – My Bloody Valentine – es atceros tikai vienu reālu 3D efektu: kad cilvēka acs uzdūrās uz kalts (tiesa, pati filma bija reāls mēsls)… bet tas bija progress. Jā, mēs varējām vēl joprojām lietot melnbaltās lentes un teikt, ka krāsas ir ķecerība, kas varbūt der dokumentālajām filmām, bet uzfilmēt ir vienkāršāk (un sagrimēt aktierus ir vienkāršāk) melnbaltās filmas, jo tāpat jau tās krāsas nepamana. 3D viennozīmīgi ir daudz trūkumu… bet nu… tāda ķecerība kā fotoaparāts mobilajā telefonā tagad ir tā attīstījusies, ka pēc bildes kvalitātes līdzinās dažu gadu vecām digitālajām fotokamerām… jautājums ir: vai mēs bļaujam ka viss ir slikti un 3D nevienam nav vajadzīgs ārpus dokumentālajām filmām, vai arī ļaujam progresam ritēt savu ierasto ritmu, jaunās tehnoloģijas sākumā pieļaujot nelielas neērtības? Jo galu galā, mēs neesam ciklopi… mums ir divas acis… un pareizāk būtu filmas radīt tā, lai mēs varētu uz tām skatīties caur abām acīm, nevis caur vienu, tāpat kā mums ir krāsu redze un pareizāk būtu filmas skatīties krāsu variantā. Ausis mums ir arī divas, tāpēc mums ir tīkamāka stereoskaņa, nevis mono, kuru viennozīmīgi ierakstīt būtu bijis vienkāršāk.