Latvijas imaginārijs: padomāsim par bērniem
Palasot sabiedrības spriedelējumus, dvēselei gribas kliegt: kādā slimā imaginārijā esam nokļuvuši… Nepretendēšu šoreiz uz analīzi, bet nevaru noturēt to balsi galvā.
“Nedod Dievs, bērnu adoptēs ārzemnieki.” Tas nekas, ka daži tūkstoši bērnu dzīvo bērnu namos, nevienam nevajadzīgi. Labāk, lai bērnam nav vecāku, lai izaug bērnu namu atmosfērā, nekā mīlošie vecāki? Manuprāt, tiem, kas negrib lai Latvijas bērnus adoptē ārzemnieki, vajadzētu pašiem adoptēt kādu! Ne visi bērnu nami Latvijā arī ir skaistās dzīves paraugi: no dažiem bērni bēg visiem spēkiem, pat paši ieņemot bērnus; daži bērnu nami izvēlās labāk spītīgos bērnus ievietot psihoneiroloģiskā slimnīcā, nekā tikt ar tiem galā. Lieliska alternatīva? Pašiem nav vajadzīgi, bet citiem arī nedosim… Sadistiski tas ir, manuprāt.
“Nedod Dievs, skolās pastāstīs par cilvēka reproduktīvo funkciju.” Labāk, lai bērns mācās par seksu no pornogrāfiskajām filmām, bet par attiecībām - no ziepju operām, seriāliem? Labāk, lai bērns nesaprot, ko viņam grib nodarīt tas nepazīstamais, vai pat pazīstamais onkulis-pedofīls? Seksuālā vardarbība ģimenēs nav neizplatīta Latvijā. Lai labāk aiz neuzmanības (neapzinoties sekas) paliek stāvoklī 13 gados? Protams, daudziem negribas, lai bērni saskarās ar seksu līdz pilngadībai vai līdz kāzām, bet kā to izkontrolēt? Jaunavības jostas vilkt? Manuprāt, ir krietni labāks princips: izglītots bērns, tātad pasargāts bērns.
“Nedod Dievs atzīt citādus ģimenes modeļus, kā vīrs ar sievu.” Labāk, lai bērnus no nepilnajām ģimenēm, vai tādām, kur vecāki nav precējušies (un tādu ir puse - tā ir reālā situācija Latvijā), vienaudži apceļ un liek justies nepilnvērtīgiem? Pilnās ģimenes mēdz būt nelabvēlīgas, un nepilnās - labvēlīgas. Kura tad ir labāka? Ja tēvs dzer un sit bērnu vai sievu, labāk, lai bērnam ir šāds vīrieša lomas paraugs acu priekšā - lai tik vīrieša lomas paraugs ir? Latvijā no vardarbības ģimenē ir cietusi katra trešā sieviete un katrs trešais bērns. Nejau jautrības pēc vecāki šķiras - vardarbība, neuzticība, atkarības allaž ir iemeslu vidū. Tāpēc nevajag pieļaut, ka, tiecoties uz ģimeņu stiprināšanu, reālās situācijas kļūst stigmatizētas.
“Nedod Dievs, bērns uzzinās, ka var patikt savs dzimums.” Homoseksuālitāti uzskatām par grēku, bet bērns tāds lai labāk uzskata sevi par sliktu, nepareizu, nepilnvērtīgu? Labāk, lai viņu pazemo viņa vienaudži, lai no viņa kautrējas vecāki? Lai izdara pašnāvību atstumtības sajūtas dēļ (reāla situācija reālajā pasaulē) - ka tik neizaug gejs? A ja nu gadījumā kāds no vecākiem ir homoseksuālis, tad nu vispār: kauns skolā rādīties, jo mūsu sabiedrība šādas izvirtības neatzīst? Homoseksuāliem cilvēkiem bija, ir un būs bērni, jo viņi nav neauglīgi - tas ir fakts. Daži homoseksuālitāti slēpj, daži neslēpj; dažiem ir savi bērni, daži ir adoptējuši utml. Kā lai mūsu sabiedrība attiecas pret homoseksuālo cilvēku bērniem? Kā pret kropļiem?
Daudz var spriest par to, vai viena vai otra parādība liekas slikta vai laba mums, pieaugušajiem, tomēr es aicinu pirmāmkārtām domāt par bērnu interesēm un par to, kā viņi uztvers, sapratīs mūsu domas. Citādi tiešām šķiet, ka dzīvoju kaut kādā iedomu tikumīgajā pasaulē, imaginārijā, kam nav nekādas saistības ar realitāti.