Pensiju sistēmas ilgtspēja

Līdz ar vidējā dzīves ilguma paaustināšanos, visas valstis pašlaik ir sastapušās ar lielām problēmām nodrošināt to iedzīvotājus ar pensijām. Latvijā, piemēram, attiecība starp strādājošiem un pensionāriem ir 1.3, līdz ar ko gan demografiskā tendence gan ekonomiskā krīze (gan arī reālā statistika, kas saka, ka 2013. gadā sociālajā budžetā aptrūksies nauda pensiju izmaksām) norāda, ka pensiju sistēma ir jāreformē kardināli. Daudzi politiķi gan saka, ka uzlabojot demografisko situāciju, ekonomika uzreiz mistiskā veidā uzlabosies un sociālajā budžetā uzradīsies nauda… tikai šie politiķi un cilvēki kas viņiem tic aizmirst par divām svarīgām lietām: pirmkārt šodien radītais bērns ekonomikā spēs piedalīties tikai pēc vidēji 20 gadiem (ja, protams, apstākļi viņam ļaus atrast darbu vispār nevis sēdēt uz vecāku un valsts kakla; attiecīgi tie bērni jāaudzina un jāskolo un jārada tiem vide kur viņi spētu un gribētu atrast darbu), otrkārt jebkurš demografiskais sprādziens (un pašreizējā situācijā es teiktu pat jebkuras vērā ņemamas izmaiņas) izsistu valsts budžetu no līdzsvara. Jā, dīvainā kārtā, cilvēki aizmirst, ka valstij jānodrošina infrastruktūra, bērnu dārzi, skolas, medicīna, pabalsti, vecāku atbalsta pasākumi (visādas māmiņalgas) utml visus tos ilgus gadus kamēr bērni aug.

Pērn piedzima 19 tūkstoši bērnu un nomira 30 tūkstoši cilvēku. Attiecīgi, lai ievirzītu demografisko situāciju pozitīvajā slieksnī, jādzimst divreiz vairāk bērniem kā pašlaik… es gandrīz vai varētu saderēt, ka ja šogad vai nākamgad piedzims 40 tūkstoši bērnu, valsts pāris gadu laikā bankrotēs, ja netiks strauji mainīta sociālā un nodokļu sistēma. Tik strujos tempos mainīt dzimstību nedrīkst, kas savukārt nozīmē, ka negatīvās tendences turpināsies arī turpmākos dažus gadus. Protams, no kaut kāda skatpunkta tas varētu izklausīties pensiju ilgtspējai par labu… bet diemžēl tā nav, jo pensionāru skaits samazināties netaisās.

Nenoliedzams ir arī fakts, ka jebkuras straujas un kardinālas izmaiņas pensiju sistēmā radīs milzumdaudz problēmu saistībā ar esošajiem un topošajiem pensionāriem, kas paļaujas uz savas pensijas lielumu. Līdz ar ko racionāli būtu izstiept pārmaiņas apmēram 20 gadu garumā, variējot pārejas posma parametrus atkarībā no apstākļiem (kas dotu arī fleksibilitāti, vienlaicīgi nepārkāpjot Satversmi). Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, ka pensiju izmaksām var tikt izmantoti tikai speciālā budžeta līdzekļi, tad tie arī jāizmanto racionāli un efektīvi. Uzsveršu vēlreiz, ka nekādas pensiju sistēmas reformas nav pret Satversmē noteiktajām normām un līdz ar to nevar būt apstrīdētas Satversmes tiesā. Dombrovska valdības lēmums tika apstrīdēts sekojošu iemeslu dēļ: tas bija pagaidu tiesību ierobežojums (nevis reforma, kas tā arī tika formulēts spriedumā), netika rūpīgi izvērtētas dažādas alternatīvas un netika nodrošināta ierobežojuma iespaida mazināšana (vēlāka atlīdzināšana, pensionāru grupu diferencēšana utml).

Kādas tad izmaiņas es vēlētos redzēt nākamo 20 gadu laikā?

Pirmkārt, jāpārskata un jāparkalibrē visas pārējās sociālās programas, kas ietilpst sociālajā nodoklī. Iespējams, arodslimību, nelaimes gadījumu darbā un medicīnas apdrošināšanu būtu jāizņem atsevišķā struktūrā ko nodot administrēt privātajiem apdrošinātājiem – lai viņi paši atkarībā no attiecīga darba riska piemēro labākās summas, līdzīgi kā OCTA, ko attiecīgi būtu obligāti jākārto darbadevējam. Varbūt vēl dažas pozīcijas jāpārskata, jālikvidē vai jāiznes no sociālā budžeta.

Otrkārt, valsts pensijas pirmajam līmenim ir jābūt vienādam visiem (proti, vecuma pabalsts nevis pensija). Pašlaik vidējā pensija ir ap 185 latiem. Tas nozīmē, ka izlīdzinot pensiju uz šo vidējo summu (realitātē vidējo līmeni jānosaka, pamatojoties uz sociālā budžeta stāvokli, nosakot vēlamo vērtību uz kuru tiekties, un pie tās pārsniegšanas varētu sākt samazināt vai pārdalīt sociālo nodokli) cilvēkiem ar mazāku pensiju ienākumi pieaugs. Šāda izmaiņa nevar notikt vienas dienas laikā, protams – tā jāveic daudzu gadu laikā (piedāvāju 20), pakāpeniski samazinot lielās pensijas (straujāk) un palielinot mazās (mēreni).

Treškārt, pakāpeniski jāpalielina iemaksas otrajā pensiju līmenī līdz tās būs vienā līmenī ar iemaksām pirmajā pensiju līmenī, nodrošinot iespēju cilvēkam uzkrāt sev pensiju, bet savukārt valsti atbrīvot no bankas funkciju pildīšanas.

Ceturtkārt, vecāku pensijām ir jābūt atkarīgām ne tikai no saviem ienākumiem, bet arī no savu bērnu ienākumiem. Bērniem būtu jānorāda viens vai divi vecāki (asins radinieki, audžuvecāki, aizbildņi, adoptētāji utml), kuru pensijas otrajā līmenī aizies daļa no viņu pašu otrā līmeņa iemaksām. Tādējādi ne tikai vecākiem būs lielāka ieinteresētība dzemdēt bērnus un audzināt tos lai viņi atrastu labi apmaksātu darbu, bet arī lielāka ieinteresētība adoptēt bērnus (it īpaši ja savus dzemdēt nevar).

Piektkārt, pakāpeniski jāsamazina sociālais nodoklis, motivējot cilvēkus pieteikties trešajam pensiju līmenim.

Sestkārt, daļa no kapitāla pieauguma un procentu nodokļiem būtu jānovirza sociālajā bidžetā, tostarp arī vecāku otrajā pensiju līmenī, lai nerastos situācija, kad pārticis cilvēks kas tiešām dzīvo no dividendēm vai cita veida kapitāla peļņas, reāli neiegulda savu vecāku pensijā.