Pilsonības tumsonība
Es brīnos, ka krieviski runājošā publika reizēm ir tik lētticīga un nesaprot, ka ar to spēlējas… nesaprot, kas stāv aiz tiem visiem referendumiem utml… Nejau Saskaņas Centram baigi interesē krievu liktenis Latvijā… viņiem interesē tikai krēsli valdības, Saeimas un pašvaldību namos. Protams, jo vairāk nepilsoņu kļūs par pilsoņiem, jo vairāk cilvēku atdos balsis par viņiem, taisnības cīnītājiem… žēl, ka cilvēki ļauj sevi padarīt par marionetēm. Vai tiešām krieviski runājošie Latvijā ir aitu bars?
Ziniet, man ir kauns… kauns par to, ka savulaik tik varena krievu nācija te ir nolaidusies tik zemu… kauns par to, ka mani tautieši ir zaudējuši pašcieņu!
Es neesmu latvietis. No maniem radiem te ir dzimis tikai tēvs. Tēva ģimene nekad nav bijusi saistīta ar Latviju, bet mana māte pati ir iebraucēja. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs visi ieguvām violēto nepilsoņa pasi, kas mūs pasludināja par citplanētiešiem (alien). Es mācījos krievu skolās un līdz kādai 8. klasei latviski es runāju tik pat labi kā kaimiņu suns.
Vēlāk sanāca pabūt bērnu slimnīcā, kur cilvēki mierīgi runāja gan latviski, gan krieviski, bez nekādiem konfliktiem… tā nu es sāku runāt latviski pats. Neesmu nekāds poliglots vai valodu ģēnijs, bet ar laiku sāku runāt gana labi, lai iegūtu 3. (augstāko) valsts valodas prasmes kategoriju. Kad sāku strādāt, man nebija problēmu iekļauties latviskajā kolektīvā. Atzīšos godīgi: lai gan jebkurā laikā varēju kārtot naturalizācijas eksāmenus, to nedarīju, jo negribēju iet armijā. Tiklīdz atcēla obligāto karadienestu, sāku domāt par pilsonības iegūšanu. Mani motivēja arī regulārie komandējumi uz ārzemēm, kuriem tolaik vēl vajadzēja kārtot vīzas. Tā nu es 2006. gadā veiksmīgi nokārtoju eksāmenus un pusgadu vēlāk saņēmu zilo pilsoņa pasi.
Nevienu brīdi es te nejutos apspiests vai pazemots. Uzskatu, ka jebkuram cilvēkam ir jāzin tās valsts valoda, kur viņš dzīvo. Tas ir pašcieņas jautājums. Tāpat kā amerikāņu filmās, kur ķīnieši, izkāpjot no lidmašīnas ASV, uzreiz pāriet uz angļu valodu. Ja cilvēks neciena sevi, viņš nav spējīgs cienīt citus. Es cienu sevi, cienu savas tiesības uz valodu, kultūru, identitāti… tāpēc es cienu arī citu cilvēku un valstu tiesības uz savu valodu, savu kultūru, savu identitāti. Es neeju karā pret pārējo cilvēci, pārkrievojot vai iznīcinot tos, kas nav spējīgi pārkrievoties, tāpat kā krustneši kristīja pagānus, bet spītīgos iznīcināja. Kā gan es varu gaidīt, ka cienīs mani, ja es necienu citus?
Man ir kauns par tiem, kas te ir nodzīvojuši visu mūžu, bet negrib iemācīties latviešu valodu. Mana māte 50 gadu vecumā bija spējīga iemācīties angļu valodu pāris gadu laikā, bet te jauni cilvēki raud, ka nevar iemācīties latviešu valodu 20 gadu laikā. Atvainojiet, bet nespēj to izdarīt tikai garīgi atpalikušie, un te ir drīzāk jāspriež par viņu pieskaitāmību, psihisko veselību… Vai arī viņi to dara speciāli un viņi jāuztver kā apdraudējums valsts neatkarībai, nevis jāpiešķir viņiem automātiski pilsonība.
Protams, ir izņēmumi… nevar prasīt no 70 gadīgās pensionāres, lai viņa iemācās vecumdienās svešvalodu, bet ja jauns cilvēks nevar, tad viņš vienkārši ir sliņķis, garīgi atpalicis vai naidīgi noskaņots! Un ja cilvēks neciena valsti, kur dzīvo, vai pretendē uz pilsonību, bet nejūtas piederīgs šai valstij, tad varbūt viņam laipni jāpasaka: “чемодан, вокзал, Родина!”
Varbūt dzīvosim saticībā, cienīsim viens otru, un nepakļausimies provokācijai un manipulācijai? Varbūt parādīsim, ka mums nav karš starp “gansiem” un “urlām”, bet gan civila sabiedrība, kas strādā kopā visu kopējam labumam? Daudzi krievi, kas dzīvo Latvijā reāli negrib uz Krieviju… tur nav paradīze, un mainīt kaut ko tur ir grūti. Te ir maza valsts, te var kaut ko mainīt, te var radīt labāku valsti… gan krieviem, gan latviešiem… ja visi strādās kopā un cienīs viens otru!