Bēgļu jautājums: Satversmes preambula un Latvijas vērtības

Daudz, kas ir teikts par bēgļiem. Abas karojošās puses ir pamatīgi iekarsušas, un tādu portālu komentētāju karu es neesmu redzējis kopš diskusijas par homoseksuāļiem. Viena no pusēm pat ir uzurpējusi “tautas” titulu un sevi sauc par vairākumu. Bet šoreiz ne par to. Šoreiz - par dažiem argumentiem, ko neesmu dzirdējis tik bieži, cik gribētos. Piemēram, tādiem, kas ir balstīti mūsu pašu Satversmes preambulā…

“Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības,” teikts Satversmē. Pieļauju, ka vispārcilvēciskās vērtības varētu būt sameklējamas ANO dokumentos. Piemēram, esam ratificējuši konvenciju, kas mums uzliek par pienākumu uzņemt bēgļus kas ierodas Latvijā. Bēgļi Latvijā bija, ir un būs. Mūsu valsts jau ir uzņēmusi ap 200 cilvēkiem. Un, lai gan man nav zināma protestētāju nostāja par šo konvenciju (varbūt jāatsauc Latvijas paraksts?), šķiet, ka lielāko problēmu viņi saskata tajos bēgļos, kas ierodas citās ES valstīs: vai tiem arī vajag palīdzēt.

Par latvisko dzīvesziņu pateikšu tikai to, ka pašā piketā pret bēgļu uzņemšanu, dalībnieki dziedāja, manuprāt, vienu no skaistākajām latviešu tautasdziesmām “Pie Dieviņa gari galdi”, kurā ir šādi vārdi: “Dod Dieviņi otram doti, otram doti, ne no otra mīļi lūgti, mīļi lūgt!” Drusku savdabīga dziesmas izvēle piketā, kas ir par pigas rādīšanu bēgļiem, nevis par otram došanu. Atkārtošu, ka oficiālā ES valstu pozīcija ir, ka mēs uzņemam cilvēkus kuriem ir pierādāms apdraudējums, nevis katru robežu šķērsojošu cilvēku. Ne pabalstu meklētāji, ne ekonomiskie migranti, ne noziedznieki, ne teroristi Latvijā nav īsti gaidīti. Katru pretendentu rūpīgi pārbaudīs.

Ko mums par bēgļiem saka kristīgās vērtības? Šī tēma caurvij visu Veco Derību. Tā, piemēram, 3. Mozus grāmatā ir teikts: “lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē”. Jaunajā Derībā, vēstulē Filipiešiem, apustulis Pāvils norāda: “mūsu [valstiskā] piederība ir debesīs” (tātad, nacionālisms nav savietojams ar kristietību). Apustulis Pēteris aicina: “esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas”. Daudz kur var atrast liecības par to, ka kristietības stūrakmens ir palīdzība tiem, kas palīdzību lūdz. Tie, kas ir studējuši Bībeli, noteikti arī atminēsies epizodi, kad Jaunava Marija ar Jāzepu un zīdaini Jēzu bēga uz Ēģipti, glābjoties no Hēroda vajāšanas.

Mācītājs Juris Rubenis skaidro, ka tikai nenobriedusi sabiedrība domā tikai par sevi, un izteikumus par to, ka bēgļi nav jāuzņem, vērtē kā egocentriskus. Dārgie kristieši, kur ir jūsu dusmīgums par šo egocentrismu? Kur ir jūsu aicinājums uzņemt vairāk bēgļu? Pretēji Kristus vēstījumam, ka materiālā pasaule ir laicīga, daudzi no jums ir gatavi sēdēt savās siltajās, ērtajās mājās un teikt ka nav jūsu pienākums viņiem palīdzēt, kad viņi to lūdz… Atgādinu, ka viduslaikos daudzviet tika praktizēta tradīcija, ka patvērumu klosterī var saņemt ikviens, pat terorists. Aicinu visus kristiešus (it īpaši tos, kas jebkad ir izmantojuši Bībeli diskusijās par viendzimuma laulībām), rīkot demonstrācijas par atbalstu bēgļu uzņemšanai Latvijā, jo nevar ticību lietot selektīvi.

Satversmes preambula formulē Latvijas valsts mērķi šādi: “lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”. Bēgļu kontekstā bieži dzirdu jautājumu, kā var nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu, ja Latvijā latviešu ir tikai drusku vairāk kā puse. Te nu uzreiz jāatcert, ka jebkurš latvietis, kam 30 gadu vecumā nav vismaz 2-3 bērni, un kas sūdzas par to, ka latviešu nācija izmirst ir divkosis. Viņam nav morālo tiesību šo argumentu lietot, jo viņš pats nav nodrošinājis latviešu skaita pieaugumu. Valsts atbalsts bērniem ir jaunieviesums, un tradicionāli pat nabadzīgākās ģimenes audzināja vairākus bērnus.

Turpinot par “balto tautu genocīdu”, ne mazākas dusmas manī raisa apgalvojums, ka ja te brauks citu rasu pārstāvji, tad latviešu nācija nebūs vairs tik tīra, notiks asins sajaukšanās. Atvainojiet, taču tie ir jūsu bērni un bērnu bērni, kas darīs attiecīgās izvēles pie pilna saprāta, ar kādas rases pārstāvjiem precēties. Tie nav mistiskie gēnu inženieri, kas atbrauks un sajauks latviešiem asinis - to darīs (vai nedarīs) paši latvieši, tāpēc vainot šinī iespējamībā bēgļus ir nekorekti nevien pret bēgļiem bet arī pret mūsu tautiešiem, jo viņiem taču ir brīvā griba.

Un pēdējais: lai gan vizuālās atžķirības liek mums instinktīvi uztvert cilvēkus ar citu ādas krāsu kā citu rasi, ģenētiķi jau sen ir noskaidrojuši, ka šāds dalījums nav pamatots. Tā, piemēram, starp austrumeiropiešiem un rietumeiropiešiem nav mazāka ģenētiskā atšķirība, kā starp eiropiešiem un āfrikāņiem. 85-95% visu ģenētisko atšķirību starp cilvēkiem ir viena kontinenta ietvaros, un tikai 5-15% ģenētisko atšķirību veido rasu dažādību. Nedrīkst arī aizmirst, ka jebkuras sugas pastāvēšanas galvenais priekšnosacījums ir ģenētiskā dažādība - tātad, latviešu nācijas pastāvēšanu un attīstību garantēs tieši dažādības veicināšana, nevis cīņa par genofonda saglabāšanu. Nevar jau arī zināt, vai mēs nebūtu līdzīgāki āfrikāņiem, ja mūsu gēnos, atšķirībā no āfrikāņiem, nebūtu neliela neandertāliešu daļa (tas par rasu tīrību runājot).

Manuprāt, no preambulas skatpunkta lielākais iespējamais sasniegums valsts mērķu īstenošanā būtu, ja citas tautības, kas dzīvo Latvijā, pēc iespējas labāk integrētos; ja arī āfrikāņi, indieši un ķīnieši ietu Dziesmu svētkos latviešu tautas tērpā. Un es būtu tikai priecīgs redzēt cilvēku ar citu ādas krāsu godasardzē pie Brīvības pieminekļa: tas parādītu, ka viņš ciena Latviju.