Kam pieder valsts: varas avots
Kam pieder Latvijas valsts? Tik vienkāršs jautājums, vai ne? Latvijas Republikas Satversmes 2. pants nosaka, ka “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Suverēnās varas jēdzien nebūt nav vienkāršs. Vai tautas vara ir absolūta? Vai vairākuma viedoklis var būt radikāls? Vai demokrātijai sevi ir jāsargā? Par šiem jautājumiem lauzts ne viens vien šķēps…
Senatnē varas avots allaž ir bijis Dievs (monarhija, teokrātija). Reizēm tas ir bijis spēks (hunta, diktatūra). Latvijas Satversme nosaka, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” un tās varas avots ir Latvijas tauta. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā bieži diskutēju par šo tēmu. Biju pārsteigts, ka tas, kā iedomājas demokrātiju gandrīz visi mani sarunu biedri, īstenībā nemaz nav demokrātija. Arī viena cienījama publiciste pauž sašutumu: “Vairākuma viedoklis – radikāls?”
Lai cik tas dīvaini neizklausītos, demokrātija nav vairākuma vara. Satversmē nav rakstīts “vara pieder tautas vairākumam”. Kādreiz suverēnā vara piederēja suverēnam jeb monarham – vienam cilvēkam. Mūsdienās– visas tautas kopumam (jeb tautai). Satversmes preambula runā par “Latvijas tautas un ikviena brīvību”. Indivīds (“ikviens”) nav un nevar būt pretnostatīts tautai, jo indivīds neatdod savu brīvību tautai, bet gan nostiprina to tautā. Brīvība ir iedzimta un neatņemama, bet valsts izriet no katra indivīda pilnvarojuma (sociālā kontrakta).
Daudzās grāmatās (un filmās) ir attēlotas distopiskas sabiedrības, kurās profesijas, laulātā utml. izvēles cilvēkiem ir ierobežotas (pamatojoties, piemēram, uz testu rezultātiem). Vai būtu demokrātiska tāda sabiedrība, kas varētu nobalsot, ka visiem ir jāmīl Džastina Bībera mūzika un popagandēt citu mūziku ir aizliegts? Vai Jūs gribētu dzīvot tādā sabiedrībā, kur jebkas var tikt noteikts ar vairākuma balsojumu? Demokrātijai ir viena ļoti būtiska atšķirība no pūļa varas (ohlokrātijas) – vienlīdzības primaritāte.
Demokrātijā vienlīdzībai ir augstāka prioritāte par jebkādām citām vērtībām. Tiesiskums izriet no vienlīdzības (bez tās, daži būs, pēc Orvela, “vienlīdzīgāki”). Tieši vienlīdzība šķir “Latvijas tautas un ikviena brīvību” no visatļautības: katra cilvēka brīvība stiepjas tik tālu, kamēr tā neierobežo citu cilvēku tādu pašu brīvību. Tieši vienlīdzības pārākums darbina Satversmes tiesas un ECT atbalstīto karojošās demokrātijas (Streitbare Demokratie) principu: ne tikai brīvība un tolerance nav absolūtas, bet arī vairākuma viedoklis nav absolūts (un var tikt leģitīmi ierobežots un pat apkarots, ja tas apdraud demokrātisko valsts iekārtu). Egils Levits to formulē šādi: “demokrātiju nevar likvidēt demokrātiskā ceļā”. Demokrātija nav bezzobaina.
Minoritāšu tiesības neizriet no vairākuma labsirdīgās atļaujas, jo suverēnā vara neiziet no vairākuma – tā iziet no katra indivīda individuāli. Proti, minoritātēm nevar šo tiesību nebūt, līdzīgi kā to tiesību nevar nebūt sievietēm, tāpēc pats koncepts par minoritāšu tiesību aizsardzību ir ačgārns: nevienam cilvēkam (vai grupai) tiesību nevar nebūt mazāk (vai vairāk) kā jebkuram citam cilvēkam (vai grupai). Izbrīns “kāpēc mums viņiem ir jādod vairāk tiesību, kāpēc mums viņiem ir jāpakļaujas” ir ačgārns, jo “viņiem” (minoritātei) ir identiskas tiesības “mums” (vairākumam) kopš dzimšanas. Ir jājautā nevis “kāpēc mums ir jādod vairāk”, bet gan “kāpēc mēs viņiem esam iedevuši mazāk”!
Greizi ir uztvert “vairāk tiesību” citam kā zaudējumu sev. Neviens taču vairs nesaka, ka melnādaino vai sieviešu līdztiesība ir zaudējums baltiem vīriešiem, lai gan, neapšaubāmi, darba tirgū ir lielāka konkurence. Tiesa, ja ir bail, ka tie “citi” ir labāki un “mūs” izkonkurēs, tad varbūt jāatrod visas tās citādās grupas - baikeri, hipsteri, veģetārieši, ebreji, rudie, kreiļi utml… Lai gan, identificējot tās visas minoritātes, mēs secināsim, ka paši, bieži vien, pēc kāda principa būdami vairākumā, pēc kāda cita esam minoritāte. Un mums taču nepatiktu, ka tieši to minoritāti, kurai piederam, citi sāktu nosodīt, jo tā esot nenormāla.
Normālības kults ir dažu totalitāro režīmu neatņemama sastāvdaļa. Vienādošanas (Gleichschaltung) koncepcija nacistiskajā Vācijā noteica gan ideoloģisko (piemēram, obligātā dalība organizācijās - tādās kā Hitlerjugend), gan fizisko normālību (rasu teorija; galvaskausu un citu ķermeņa daļu mērīšana). Veselie, ar sportiskiem panākumiem, skaitījās vērtīgāki cilvēki par, teiksim, nesportiskiem “grāmatu tārpiem”. Tika veidota neindividualistiska sabiedrība (sabiedrība pāri indivīdam, Volksgemeinschaft), kuras pamatā ir šī normālība. Padomju Savienībā bija citi vienādošanas principi, bet līdzīgas idejas (“tikai proletariāts iemantos nākotni”). Pārmācīja kreiļus, jo viņus neuztvēra kā normālus. Vai vairākuma viedoklis (jeb normālība) var būt radikāls? Jā!
Dažkārt var dzirdēt argumentu, ka dabas dotajām “nenormālībām” (invaliditātei, kreilībai utml) tomēr vajadzētu nodrošināt vienlīdzību. Piekrītu: katram ir tiesības uzkāpt uz 5. stāvu, bet vienlīdzība ir nodrošināt arī invalīdiem šādu iespēju (ar lifta/pacēlāja palīdzību). Īpašā ēku pielāgošana nevar tikt uztverta kā papildu privilēģiju pieprasīšana. Bet ko darīt tiem, kas ir izdarījuši “amorālās izvēles”? Piemēram, veģetāriešiem. Ja viņi atvērs muti par vienlīdzību, to aizbāzīsim ar hamburgeru? Vai visas skolas nodrošina līdzvērtīgu veģetāro ēdienkarti?
Daudzās sabiedrībās vairākums uzskata tradicionālās vērtības par sabiedrības balstu. Spartā bija pieņemts no klintīm mest bērnus-invalīdus. Citur ar ragaviņām uz mežu veda vecus, slimus, nedarbspējīgus ļaudis (īsteni tradicionālā vērtība). Cīņu par vienlīdzību sauc par cīņa pret Dieva un dabas likumiem, pret sabiedrības vairākumu. Līdz 19. gadsimta otrajai pusei, verdzība (tai skaitā, dzimtbūšana) tika uzskatīta par normu. Tam atbalstu var atrast arī Bībelē. Turpat var atrast arī, ka sievietei ir jābūt vīrietim paklausīgai, tā nevar ieņemt varas un skolotāju amatus, atrasties noteicēja lomā pār vīriešiem. Uz sievietēm tika attiecināts princips “Kinder, Küche, Kirche” (bērni, virtuve, baznīca). Šī “dabas likumu noteiktā loma” ir vēl pagājušajā gadsimtā aktuālā tradicionālā vērtība, jo tikai tad vairākums valstu atļāva sievietēm balsot.
Mūsdienās vairākums vairs nedomā, ka sēdēt blakus melnādainam bārā ir pretīgi, bet pakļauties priekšniecei – pretdabīgi un grēcīgi. Indivīdu dažādība ir evolūcijas pamats, jebkuras sugas stiprākā īpašība, lai veiksmīgākie gēni tiktu nodoti tālāk. Jo mazāka dažādība, jo lielāki izmiršanas riski. Tāpēc pretdabīgi ir tieši censties sludināt vienas grupas dabīgo pārākumu vai dažādību uzskatīt par grēku, perversiju, pretdabīgumu. Sabiedrībai ir izdevīgi spēcīgi indivīdi, jo nevis amorfa tautas kopa, bet gan tieši indivīdi (līderi, domātāji, celmlauži) virza to uz priekšu, neatkarīgi no rases, dzimuma un citām īpašībām. Viņu dažādība, īpatnība, reizēm pat dīvainība, padara viņus par tādiem.
Diemžēl, visi cilvēki vēl nav vienlīdzīgi. Pret to cīnās ar tiem pašiem argumentiem, kā pagātnē… Uzskata vienlīdzību par īpašu privilēģiju kādai grupai. Piemēram, “netradicionālo” seksuālo orientāciju pārstāvjiem likuma priekšā sakārtot savas attiecības esot īpašā privilēģija. Jautā, kāpēc tas būtu jāatļauj. Man gan rodas pretjautājums, kāpēc tas būtu jāaizliedz, jo mūsu tiesību sistēma balstās uz tā, ka atļauts ir viss, kas nav aizliegts, un aizliegumam ir jābūt nopietnam, objektīvam un sekulāram pamatam. Tiek spriests, ka šādi var aiziet arī līdz zoofīlijas, pedofīlijas, kanibālisma legalizēšanai. Taču aizmirst par galveno vārdu: “vienlīdzība”. Zoofīlijā, pedofīlijā, kanibālismā vienlīdzības nav, jo viens cilvēks tīri objektīvi ir izmantotājs. Toties vienlīdzība pastāv starp lemtspējīgiem pieaugušiem cilvēkiem, kas brīvprātīgi izvēlas dzīvot kopā, neatkarīgi no orientācijas. Tikai vienlīdzība, mīlestība un savstarpējā cieņa var būt ģimenes pamats - ne kāds institūts, rituāls, cilvēku skaits, dzimums vai orientācija.
Daži uzskata, ka īstā ģimene ir tikai laulātie tēvs ar māti un viņu bērni – kā Kellogg’s pārslu reklāmās un uz Tautas partijas logo. Rodas gan šaubas par moralizētāju saikni ar realitāti, jo apmēram puse bērnu Latvijā piedzimst vecākiem, kas nav laulībā. Vai laulības institūts cilvēkiem ir jāuzspiež? Vai tas var būt vērtība pats par sevi, pāri individuālo cilvēku, bērnu vērtībai? Atgādināšu, ka tradicionāli laulību šķirt nedrīkstēja, bet ārlaulības bērni bija beztiesiski. Vai ir jāatļauj laulība, kurā vismaz viens cilvēks ir neauglīgs, ja tradicionālā ģimene ir domāta bērnu radīšanai? Vai māte ar omīti, kas audzina bērnu vienas, arī ir ģimene, lai gan viendzimuma?
Lai stiprinātu vienlīdzību ir pieļaujams iet pret vairākuma viedokli – līdzīgi kā to darīja iepriekš gan rasu, gan dzimuma līdztiesības jautājumos. Lai kāda nebūtu dilema, pati svarīgākā vērtība, pats patiesākais skatpunkts, no kura vērtību jautājumu apskatīt, ir vienlīdzība. Visiem.