Pēcpatiesības jēdziens ir pēcpatiesība
Bieži var dzirdēt, ka dzīvojam kādā jaunā ērā: pēcpatiesības, pēcfaktu, viltusziņu ērā. Cik ļoti tas tā ir, un vai mēs kaut ko nepalaižam garām?
Cenšoties izprast, kas ir pēcpatiesības laikmets, interesi ātri nomaina izbrīns par pašu terminu: ja ir pēcpatiesības laikmets, tad sanāk, ka kādreiz bija patiesības laikmets. Kad tas bija? Kā varētu to nodefinēt un atrast? Tinot vēsturi atpakaļ, kaut kā nesanāk.
Augot deviņdesmitajos, skaidri atceros avīzes un žurnālus, pilnus ar sazvērestības teorijām un visādiem brīnumstāstiem. Es atceros veselus gramatu veikalus, veltītus, diplomātiski izsakoties, pārdabiski īpatnējām vēstures interpretācijām un visvisādām citām muļķībām. Pāts arī biju pircis un lasījis tādas grāmatas. Sabrūkot PSRS, kā sēnes pēc lietus uzradās visādi dīvaini aparāti, kuriem it kā bija jāārstē dažādas slimības, vai jāpiesaista labas enerģijas. Dažus no tiem esmu arī turējis rokās. Vai tad jau bija sācies pēcpatiesības laikmets?
PSRS vispār bija interesants veidojums. Kur nepaskaties, visur pēcpatiesība. Ārstu indētāju lieta (arī kā starptautiska cionistu sazvērestība), ģenētiķu vajāšana, kukurūzas - “lauku ķēniņienes” propaganda, karš ar zvirbuļiem un citas pilnīgi trakas idejas nebija nekas ārkārtējs. Par vēstures falsificēšanu nemaz nerunāsim. Savukārt, PSRS izlūkdienestu metožu vidū bija arī tā saucamie “aktīvie pasākumi” (“активные мероприятия”) jeb dezinformācija. Viens no piemēriem ir 1980. gadu operācija “INFEKTION”, kuras mērķis bija radīt aizdomas, ka HIV vīrusu radīja ASV bioloģisko ieroču programmas ietvaros. To atzina kā bijušie VDK darbinieki, tā arī pēdējais VDK ārējās izlūkošanas direktors Jevgēnijs Primakovs (vēlāk - Krievijas premjerministrs). Neskatoties uz to, šī sazvērestības teorija aizvien ir diez gan izplatīta.
Pēcpatiesība un sazvērestības teorijas nebija gan tikai PSRS raksturīpašība. Viena no nacistu partijas galvenajām metodēm varas iekarošanā bija tieši dezorientācijas un pēcpatiesības veicināšana. Ļoti īsā laikā Vācijai atradās kā iekšējie, tā arī ārējie ienaidnieki, sabiedrība noticēja ārkārtīgi dīvainām lietām. Pat populārais mūsdienu jēdziens “fake news” jeb viltus ziņas radās Hitlera laikā, tiesa ar drusku citu nosaukumu: “Lügenpresse” jeb melojošā prese (vārda pirmsākumi ir meklējami vēl 1. pasaules kara laikā, taču ar citu nozīmi).
Vēsturnieks Timotijs Snaiders nesenajā grāmatā “Par tirāniju” ļoti kodolīgi atzīmēja: “Post-truth is pre-fascism” (pēcpatiesība ir pirmsfašisms). Savā ziņā viņam var piekrist: visi fašistiskie (tai skaitā, PSRS) režīmi izauga šajā augsnē. Tad, iespējams, pēcpatiesības ēra ir sākusies 20. gadsimta sākumā? Bet tad atkal jāsāk meklēt tā patiesības ēra…
Snaidera pēcpatiesības laikmets varētu tiešām būt sācies 20. gadsimtā, jo dezinformācija tika veikta aktīvi un konsekventi varas mainīšanai. Ko darīt, piemēram, ar 1903. gada Cionas gudro protokoliem, vai ar vienu no senākajām šobrīd izplatītajām sazvērestības teorijām, kura drīz svinēs 900 gadus, ka ebreji dzer kristiešu bērnu asinis?
1796. gadā izgudrotā homeopātija vai 1830. gadā izveidotā mormoņu baznīca ir tipiskie piemēri parādībām, kas patiesības laikmetā rasties nevarētu. Tas pats ir arī ar ticējumu par neveiksmēm, ko varētu nest melnais kaķis un daudzām citām māņticībām un aizspriedumiem.
Būsim godīgi, visā cilvēces vēsturē cilvēkus vairāk interesēja stāsti, nevis patiesība. Un visā cilvēces vēsturē ir bijuši izveicīgi ļaudis un organizācijas, kas šo mūsu īpašību ir izmantojuši savā labā. Termins “pēcpatiesības laikmets” drīzāk ir jāaizvieto ar terminu “pirmspatiesības laikmets”, jo patiesības laikmets vēl nav pienācis. Tādi skeptiķi, kā es, gan cer, ka tas iestāsies iespējami drīz, bet kā tik šī cerība arī nav balstīta pirmspatiesībā…
Un tomēr kaut kas mūsdienās ir mainījies. Ne tik daudz cilvēki vai laiki, bet apstākļi.
Pirmkārt, jāsaka, ka jau izsenis katrā kaut cik lielā apdzīvotā vietā ir mituši dīvaiņi. Tādās pilsētās, kā Londona, uz ielām mēdza stāvēt vietējie pravieši un sludinātāji, brīdinot par drīzo pasaules galu vai reptiļiem valdībā. Katrs par sevi, ļoti reti savu mācību spēdami nogādāt pat blakus pilsētā, nemaz nerunājot par citām valstīm. Tagad daļa dīvaiņu ir Facebook tīklā, taisa savas grupas un sludina pa visu pasauli. Ja vēl kādas grupas šķiet interesantas kādām organizācijām vai ietekmīgām personām (to politisko mērķu sasniegšanai vai kādu citu iemeslu dēļ), tās tiek izreklamētas un “aiziet”. Tās sāk lasīt bērni un lētticīgi indivīdi, vai vienkārši tādi, kas neiedziļinās problēmā, taču stāsts šķiet saistošs, un re, nu ielas stūra dīvainis jau ir globālais “influenceris”.
Otrkārt, daudzu gadsimtu laikā vēl nekad tradicionālie mediji nebija tik vāji, kā tagad. Visādi ir gājis, taču vienmēr mediju darbam un izplatīšanas nodrošināšanai ir bijusi vajadzīga nauda, katra medija politika bija vismaz nojaušama, un katrā ir bijuši vairāki cilvēki, parasti profesionālie žurnālisti un redaktori ar daudzgadu pieredzi, caur kuriem gāja katra ziņa. Tagad, turpretī, izplatīt ziņu sociālajos tīklos nemaksā neko, bet uztaisīt savu “ziņu lapu” - vien dažu alu cenu. Nekādu “sargsuņu”, nekādas cenzūras, nekādas redaktoru kliegšanas, nekādas atbildības.
Arī no otras puses skatoties, dienišķās ziņas pārsvarā lasām par brīvu (pareizāk sakot, par reklāmu skatīšanas cenu), nevis pērkam. Un par mūsu uzmanību nemitīgi kaujas daudzas lietas. Tāpēc mediji vairs nevar atļauties to, ko varēja agrāk atļauties tradicionālie mediji: vairs nevar atļauties nodarbināt tik daudz žurnālistu, nevar atļauties strādāt pie rakstiem mēnešiem ilgi, rokot un izmeklējot, nevar atļauties kvalitāti. Savukārt, mediji, kas piedāvā saturu par brīvu, dara to nevis aiz altruisma, bet par reklāmas naudu, tāpēc “klikšķi” kļūst aizvien svarīgāki.
Un treškārt, pasaule ir kļuvusi daudz sarežģītāka. Gadsimtiem, gadu tūkstošiem cilvēki ir dzīvojuši samērā vienkāršas dzīves, kas no gada uz gadu īsti nemainījās. Ar pietiekamu apņēmību varēja nevien detaļās apgūt jebkādu profesiju, bet pat pietiekami labi (varbūt ne meistara līmenī praksē, taču gana labi vismaz teorijā) - visas pieejamās profesijas. Izņemot ļoti ļoti retus cilvēkus, no katra nebija nekas atkarīgs apkārtējo dzīvē, un sarežģītākie cilvēku kopienu/pilsētu/valstu lēmumi bija iet vai neiet ar kādu karā.
Šobrīdējās problēmas, piemēram, vai vakcinācija ir droša, vai klimata pārmaiņas eksistē, kādi nodokļi ir efektīvāki, kāda pensiju sistēma ir labāka visai sabiedrībai, kādus enerģijas veidus attīstīt un kādā proporcijā, un tā tālāk (tādu ir simtiem), ir neiedomājami sarežģītas, un tām allaž ir nevis lokālais, bet gan globālais efekts. Mēs kā suga neesam raduši risināt tik daudz tik sarežģītu problēmu vienlaikus, un neesam raduši domāt cilvēces mērogā, nevis lokāli, tāpēc biežāk kā jebkad izmantojam smadzeņu “īsceļus”: domāšanas mehānismus, kas nodrošina nedomāšanu. Ir ērtāk būt stāstā.
Ir ērtāk būt stāstā arī par kādu jauno laikmetu, kurā valda pēcpatiesība, kad patiesībā pasaule vienkārši ir kļuvusi par sarežģītu cilvēkiem. Einšteins savulaik esot teicis, ka mēs nevaram atrisināt problēmas tai pašā domāšanas līmenī, kādā esam tās radījuši. Tā kā, iespējams, šo problēmu atrisināt ir mūsu sarežģītākais uzdevums. Negaidām postcilvēkus.