lastguru

Dmitrijs Golubevs

Bēgļu jautājums: Satversmes preambula un Latvijas vērtības

Daudz, kas ir teikts par bēgļiem. Abas karojošās puses ir pamatīgi iekarsušas, un tādu portālu komentētāju karu es neesmu redzējis kopš diskusijas par homoseksuāļiem. Viena no pusēm pat ir uzurpējusi “tautas” titulu un sevi sauc par vairākumu. Bet šoreiz ne par to. Šoreiz – par dažiem argumentiem, ko neesmu dzirdējis tik bieži, cik gribētos. Piemēram, tādiem, kas ir balstīti mūsu pašu Satversmes preambulā…

“Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības,” teikts Satversmē. Pieļauju, ka vispārcilvēciskās vērtības varētu būt sameklējamas ANO dokumentos. Piemēram, esam ratificējuši konvenciju, kas mums uzliek par pienākumu uzņemt bēgļus kas ierodas Latvijā. Bēgļi Latvijā bija, ir un būs. Mūsu valsts jau ir uzņēmusi ap 200 cilvēkiem. Un, lai gan man nav zināma protestētāju nostāja par šo konvenciju (varbūt jāatsauc Latvijas paraksts?), šķiet, ka lielāko problēmu viņi saskata tajos bēgļos, kas ierodas citās ES valstīs: vai tiem arī vajag palīdzēt.

Par latvisko dzīvesziņu pateikšu tikai to, ka pašā piketā pret bēgļu uzņemšanu, dalībnieki dziedāja, manuprāt, vienu no skaistākajām latviešu tautasdziesmām “Pie Dieviņa gari galdi”, kurā ir šādi vārdi: “Dod Dieviņi otram doti, otram doti, ne no otra mīļi lūgti, mīļi lūgt!” Drusku savdabīga dziesmas izvēle piketā, kas ir par pigas rādīšanu bēgļiem, nevis par otram došanu. Atkārtošu, ka oficiālā ES valstu pozīcija ir, ka mēs uzņemam cilvēkus kuriem ir pierādāms apdraudējums, nevis katru robežu šķērsojošu cilvēku. Ne pabalstu meklētāji, ne ekonomiskie migranti, ne noziedznieki, ne teroristi Latvijā nav īsti gaidīti. Katru pretendentu rūpīgi pārbaudīs.

Ko mums par bēgļiem saka kristīgās vērtības? Šī tēma caurvij visu Veco Derību. Tā, piemēram, 3. Mozus grāmatā ir teikts: “lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē”. Jaunajā Derībā, vēstulē Filipiešiem, apustulis Pāvils norāda: “mūsu [valstiskā] piederība ir debesīs” (tātad, nacionālisms nav savietojams ar kristietību). Apustulis Pēteris aicina: “esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas”. Daudz kur var atrast liecības par to, ka kristietības stūrakmens ir palīdzība tiem, kas palīdzību lūdz. Tie, kas ir studējuši Bībeli, noteikti arī atminēsies epizodi, kad Jaunava Marija ar Jāzepu un zīdaini Jēzu bēga uz Ēģipti, glābjoties no Hēroda vajāšanas.

Mācītājs Juris Rubenis skaidro, ka tikai nenobriedusi sabiedrība domā tikai par sevi, un izteikumus par to, ka bēgļi nav jāuzņem, vērtē kā egocentriskus. Dārgie kristieši, kur ir jūsu dusmīgums par šo egocentrismu? Kur ir jūsu aicinājums uzņemt vairāk bēgļu? Pretēji Kristus vēstījumam, ka materiālā pasaule ir laicīga, daudzi no jums ir gatavi sēdēt savās siltajās, ērtajās mājās un teikt ka nav jūsu pienākums viņiem palīdzēt, kad viņi to lūdz… Atgādinu, ka viduslaikos daudzviet tika praktizēta tradīcija, ka patvērumu klosterī var saņemt ikviens, pat terorists. Aicinu visus kristiešus (it īpaši tos, kas jebkad ir izmantojuši Bībeli diskusijās par viendzimuma laulībām), rīkot demonstrācijas par atbalstu bēgļu uzņemšanai Latvijā, jo nevar ticību lietot selektīvi.

Satversmes preambula formulē Latvijas valsts mērķi šādi: “lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”. Bēgļu kontekstā bieži dzirdu jautājumu, kā var nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu, ja Latvijā latviešu ir tikai drusku vairāk kā puse. Te nu uzreiz jāatcert, ka jebkurš latvietis, kam 30 gadu vecumā nav vismaz 2-3 bērni, un kas sūdzas par to, ka latviešu nācija izmirst ir divkosis. Viņam nav morālo tiesību šo argumentu lietot, jo viņš pats nav nodrošinājis latviešu skaita pieaugumu. Valsts atbalsts bērniem ir jaunieviesums, un tradicionāli pat nabadzīgākās ģimenes audzināja vairākus bērnus.

Turpinot par “balto tautu genocīdu”, ne mazākas dusmas manī raisa apgalvojums, ka ja te brauks citu rasu pārstāvji, tad latviešu nācija nebūs vairs tik tīra, notiks asins sajaukšanās. Atvainojiet, taču tie ir jūsu bērni un bērnu bērni, kas darīs attiecīgās izvēles pie pilna saprāta, ar kādas rases pārstāvjiem precēties. Tie nav mistiskie gēnu inženieri, kas atbrauks un sajauks latviešiem asinis – to darīs (vai nedarīs) paši latvieši, tāpēc vainot šinī iespējamībā bēgļus ir nekorekti nevien pret bēgļiem bet arī pret mūsu tautiešiem, jo viņiem taču ir brīvā griba.

Un pēdējais: lai gan vizuālās atžķirības liek mums instinktīvi uztvert cilvēkus ar citu ādas krāsu kā citu rasi, ģenētiķi jau sen ir noskaidrojuši, ka šāds dalījums nav pamatots. Tā, piemēram, starp austrumeiropiešiem un rietumeiropiešiem nav mazāka ģenētiskā atšķirība, kā starp eiropiešiem un āfrikāņiem. 85-95% visu ģenētisko atšķirību starp cilvēkiem ir viena kontinenta ietvaros, un tikai 5-15% ģenētisko atšķirību veido rasu dažādību. Nedrīkst arī aizmirst, ka jebkuras sugas pastāvēšanas galvenais priekšnosacījums ir ģenētiskā dažādība – tātad, latviešu nācijas pastāvēšanu un attīstību garantēs tieši dažādības veicināšana, nevis cīņa par genofonda saglabāšanu. Nevar jau arī zināt, vai mēs nebūtu līdzīgāki āfrikāņiem, ja mūsu gēnos, atšķirībā no āfrikāņiem, nebūtu neliela neandertāliešu daļa (tas par rasu tīrību runājot).

Manuprāt, no preambulas skatpunkta lielākais iespējamais sasniegums valsts mērķu īstenošanā būtu, ja citas tautības, kas dzīvo Latvijā, pēc iespējas labāk integrētos; ja arī āfrikāņi, indieši un ķīnieši ietu Dziesmu svētkos latviešu tautas tērpā. Un es būtu tikai priecīgs redzēt cilvēku ar citu ādas krāsu godasardzē pie Brīvības pieminekļa: tas parādītu, ka viņš ciena Latviju.

Latvijas imaginārijs: mediju katastrofa

Ilglaicīgi vērojot Latvijas mediju telpu, nepamet sajūta, ka dzīvoju nevis realitātē, bet hibrīdkara propagandas imaginārijā…

Ko mēs lasām, dzirdam, redzam mūsu medijos? Korupcija, valsts izzagšana, sazvērestības, nabadzība, tiesībsargājošo orgānu mazspēja. Tāds stāvoklis mums jau ir kļuvis tik normāls un ierasts, ka daudziem cilvēkiem “zog, bet dalās” ir kļuvis par pozitīvu raksturojumu politiķim. Hibrīdkara propagandas mērķis nav radīt alternatīvu, melos balstītu realitāti – tās mērķis ir radīt neticību nekam, padarīt izplūdušas patiesības robežas. Vai šādos apstākļos vispār ir iespējama godīgā politiskā spēka, nevis “mazākā ļaunuma”, nākšana pie varas? Kas tam ticēs, kad visi ir slikti?

Mediji gan ar prieku izmanto radušos situāciju un darbojas pēc principa: “jo sliktāk, jo labāk”. Sliktās ziņas liek pirkt avīzes, skatīties TV. Vienlaicīgi, mēs zaudējam lepnumu par savu valsti, ko labprāt izmanto krievvalodīgie kanāli, vairojot lepnumu par Lielkrieviju. Lūk arī vienkāršākā atbilde, kāpēc daudzi, arī latvieši, izvēlās skatīties Krievijas propagandas kanālus. Par ko var būt lepns latvietis, kad mīļākais teiciens jaunatnei ir: “es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti”? Latvijā ir veiksmīgie uzņēmumi, ir jomas, kur esam labākie, ir lēmumi, kas ir pieņemti pareizi, bet šie stāsti jau nav tik interesanti, kā kādi skandāli…

Kur ir mūsu analītiskā žurnālistika, kur ir viedokļu līderi? Visi kaut ko izmeklē, katru dienu rādot sensācijas, stāstot, cik slikti dzīvojam, bet vēlētāji tāpat ievēl tos pašus, reizēm drusku atšķaidot ar populistiem. Šāda žurnālistika cilvēkus Latvijā atpestī no viņu izvēļu sekām: katru dienu tiek stāstīts, ka lai ko viņi neizdarītu, visi turpinās zagt, un ka īstā ietekme tāpat slēpjas “Mākoņos, Puzē vai kāda vēstniecībā”, kā nesen pareizi atzīmēja Ivars Ījabs. Tautai sistemātiski nestāsta neko vairāk, kā par kļūdām – tai neveido viedokli par to, kā jādzīvo tālāk. Kur ir mūsu valsts sabiedrisko attiecību speciālisti? Sabiedrība vērpj sazvērestības teorijas par daudziem aktuāliem jautājumiem, kur amatpersonas un sabiedriskie mediji varēja veidot labāku, skaidrāku, savlaicīgāku komunikāciju. Jā, protams, tauta ir vainīga, ka ievēl tos pašus, bet varbūt ne tauta vien? Varbūt mūsu pašu mediji, daži apzināti, daži neapzināti, īsteno hibrīdkaru pret Latvijas tautu?

Tā analītiskā žurnālistika, tie viedokļu līderi ir aizmirsuši savu sūtību. Labi, var parunāt par korupciju, var parunāt par nabadzību, bet kur ir analīze, kādai ir jābūt politikai? Visu “analīzi” mums nes politiķi, kuriem galvenais ir atraut pēc iespējas lielāku pīrāgu nākamajās vēlēšanās. Tāpēc runājam mēs tikai par tādām tēmām, ko uzreiz saprot ikviens – par tikumību un homoseksuāļiem – tai vietā, lai runātu par ekonomisko attīstību ilgtermiņā, par veselību, par izglītību, par lauksaimniecību, par labklājību. Runā, jā… kā aizlāpīt kārtējo caurumu, bet neveido viedokļus par politiskajiem procesiem, par Latvijas nākotni. Kāds būs Latvijas cilvēks pēc 10, 15, 20 gadiem? Ko pratīs, ar ko nodarbosies, kā dzīvos?

Visi mediji, toties, ir aizņemti ar sazvērestībām, ar pseidozinātni (vai ar abiem kopā, sākot ar ārstu sazvērestībām, par ko tie negribot mums stāstīt, un beidzot ar reptiļcilvēku sazvērestībām, ko mums atklāj Urantija un citas garīgās kustības), ar ārējiem apdraudējumiem un ar stāstiem par neizdevušos valsti jeb “Failed State” Latviju, un, pats galvenais, ka mēs, pilsoņi, ne pie kā neesam vainīgi un neko nevaram izdarīt. Var, protams, iet protestēt: uz katru praidu atradīsies antipraids, uz katru starptautisko kongresu “par tikumību” (tikumiba.net) var uztaisīt starptautisko kongresu par netikumību. Kur ir protesti pret vīzijas trūkumu valstī (pārmaiņas pēc, par to lietu, kas tiešām ir svarīga ikkatram)? Nevienam neinteresē? Nav svarīgi? Bet kas ies mūsu valsti aizstāvēt? Tie, kas uzskata, ka šī ir neizdevusies valsts? Lūk arī propagandas mērķis! Tā turpinot, paši vien iesim draudzīgi tankus bučot!

Gribu vērst uzmanību, ka nedzīvojam vairs viduslaikos, kur cilvēku dzīve bija nemainīga gadsimtiem ilgi (ja neskaita reizēm valdnieku nomaiņu). Līdz industriālajai revolūcijai, attīstības tempi pasaulē bija lēni, gandrīz namanāmi, bet mūsdienās tie pieaug aizvien ātrāk. Uzskatāmi to var redzēt tehnoloģiju mūžā: svece nāk no senajiem laikiem, spuldze īsti nav mainījusies kādu gadsimtu (tikai nesen sāka ieviest ekonomiskās un gaismas diožu spuldzes), bet ja 10-20 gadu veca automašīna ir pilnīgi normāla parādība un cilvēki brauc arī ar vecākām, datortehnika jau pēc 5-7 gadiem skaitās pilnīgi novecojusi, nemaz nerunājot par viedtālruņiem, ko maina ik pēc 2-3 gadiem. Ja automašīnas attīstītos tādos pašos tempos kā datortehnika, ar vienu uzpildi varētu braukt nedēļām ilgi. Šādu eksponenciālo attīstību cilvēka prātam grūti saprast. Bieži vien, mēs dzīvojam ar Otrā pasaules kara laika apziņu par progresu, par nākotni. Attīstība šai gadsimtā būs cita, ievērojami ātrāka, un tāpēc mums vajag spēcīgus viedokļu līderus, kas to nākotni mums parāda, kas mūs sagatavo nākamajiem progresa lēcieniem. Diemžēl gan, ne politiskajā diskursā, ne medijos nav šīs nākotnes vīzijas – ir tikai plēšanās par gultas lietām.

Kā lai Latvija nokļūst nākotnē, ja mēs paši labprātīgi atsakāmies domāt par nākotni? Tā ir mediju katastrofa! Tas ir ļaunais imaginārijs, kurā dzīvojam…

Latvijas imaginārijs: padomāsim par bērniem

Palasot sabiedrības spriedelējumus, dvēselei gribas kliegt: kādā slimā imaginārijā esam nokļuvuši… Nepretendēšu šoreiz uz analīzi, bet nevaru noturēt to balsi galvā.

“Nedod Dievs, bērnu adoptēs ārzemnieki.” Tas nekas, ka daži tūkstoši bērnu dzīvo bērnu namos, nevienam nevajadzīgi. Labāk, lai bērnam nav vecāku, lai izaug bērnu namu atmosfērā, nekā mīlošie vecāki? Manuprāt, tiem, kas negrib lai Latvijas bērnus adoptē ārzemnieki, vajadzētu pašiem adoptēt kādu! Ne visi bērnu nami Latvijā arī ir skaistās dzīves paraugi: no dažiem bērni bēg visiem spēkiem, pat paši ieņemot bērnus; daži bērnu nami izvēlās labāk spītīgos bērnus ievietot psihoneiroloģiskā slimnīcā, nekā tikt ar tiem galā. Lieliska alternatīva? Pašiem nav vajadzīgi, bet citiem arī nedosim… Sadistiski tas ir, manuprāt.

“Nedod Dievs, skolās pastāstīs par cilvēka reproduktīvo funkciju.” Labāk, lai bērns mācās par seksu no pornogrāfiskajām filmām, bet par attiecībām – no ziepju operām, seriāliem? Labāk, lai bērns nesaprot, ko viņam grib nodarīt tas nepazīstamais, vai pat pazīstamais onkulis-pedofīls? Seksuālā vardarbība ģimenēs nav neizplatīta Latvijā. Lai labāk aiz neuzmanības (neapzinoties sekas) paliek stāvoklī 13 gados? Protams, daudziem negribas, lai bērni saskarās ar seksu līdz pilngadībai vai līdz kāzām, bet kā to izkontrolēt? Jaunavības jostas vilkt? Manuprāt, ir krietni labāks princips: izglītots bērns, tātad pasargāts bērns.

“Nedod Dievs atzīt citādus ģimenes modeļus, kā vīrs ar sievu.” Labāk, lai bērnus no nepilnajām ģimenēm, vai tādām, kur vecāki nav precējušies (un tādu ir puse – tā ir reālā situācija Latvijā), vienaudži apceļ un liek justies nepilnvērtīgiem? Pilnās ģimenes mēdz būt nelabvēlīgas, un nepilnās – labvēlīgas. Kura tad ir labāka? Ja tēvs dzer un sit bērnu vai sievu, labāk, lai bērnam ir šāds vīrieša lomas paraugs acu priekšā – lai tik vīrieša lomas paraugs ir?  Latvijā no vardarbības ģimenē ir cietusi katra trešā sieviete un katrs trešais bērns. Nejau jautrības pēc vecāki šķiras – vardarbība, neuzticība, atkarības allaž ir iemeslu vidū. Tāpēc nevajag pieļaut, ka, tiecoties uz ģimeņu stiprināšanu, reālās situācijas kļūst stigmatizētas.

“Nedod Dievs, bērns uzzinās, ka var patikt savs dzimums.” Homoseksuālitāti uzskatām par grēku, bet bērns tāds lai labāk uzskata sevi par sliktu, nepareizu, nepilnvērtīgu? Labāk, lai viņu pazemo viņa vienaudži, lai no viņa kautrējas vecāki? Lai izdara pašnāvību atstumtības sajūtas dēļ (reāla situācija reālajā pasaulē) – ka tik neizaug gejs? A ja nu gadījumā kāds no vecākiem ir homoseksuālis, tad nu vispār: kauns skolā rādīties, jo mūsu sabiedrība šādas izvirtības neatzīst? Homoseksuāliem cilvēkiem bija, ir un būs bērni, jo viņi nav neauglīgi – tas ir fakts. Daži homoseksuālitāti slēpj, daži neslēpj; dažiem ir savi bērni, daži ir adoptējuši utml. Kā lai mūsu sabiedrība attiecas pret homoseksuālo cilvēku bērniem? Kā pret kropļiem?

Daudz var spriest par to, vai viena vai otra parādība liekas slikta vai laba mums, pieaugušajiem, tomēr es aicinu pirmāmkārtām domāt par bērnu interesēm un par to, kā viņi uztvers, sapratīs mūsu domas. Citādi tiešām šķiet, ka dzīvoju kaut kādā iedomu tikumīgajā pasaulē, imaginārijā, kam nav nekādas saistības ar realitāti.

Kam pieder valsts: Padomju sapnis

Turpinot stāstu par to, kam pieder valsts, nevar nepieminēt sapni, kuram pieder daudzu cilvēku prāti. Ieaudzināts ar propagandu, selekcionēts ar represijām, iesakņojies zemapziņā, šis sapnis dzīvo un tiek nodots nākamajām paaudzēm. Padomju sapnis. Proletariāta sapnis. Nerakstīšu par tā noziedzīgā režīma šausmām un upuriem – rakstīšu par šķietami pozitīvo.

Filmā “Sargi” (Watchmen) viena no varonēm teica: “Man ir 67 gadi. Katru dienu nākotne kļūst drusku tumšāka, bet pagātne… pat briesmīgākās tās daļas… klūst aizvien gaišāka.” Nevar cilvēkam pārmest, ka jaunība, skola, pirmā mīlestība, pirmie darbi viņam šķiet gaišāki, taču ir jāsaprot, ka šī labās dzīves ilūzija tika mērķtiecīgi būvēta uz meliem un noklusēšanas. Mūsdienu mediji nesmādē nevienu sliktu ziņu, taču PSRS laikos par slikto centās nerunāt, tāpēc var šķist, ka mēs dzīvojam sliktāk. Tika filmētas pacilājošas, gaišas, patriotiskas filmas, toties pat Černobiļas katastrofa tika noklusēta vairākas dienas. Kad radiācija sasniedza Zviedrijas krastus, par katastrofu uzzināja visa pasaule, izņemot PSRS iedzīvotājus (ja neskaita tos, kuri nelegāli klausījās ārzemju radiostacijas).

Tiesa, visiem bija darbs. Valsts nodrošināja visus ar darbu. Bija pilnīgi normāli aizbraukt strādāt pat citā republikā. Valsts arī varēja norīkot (vai piespiedkārtā izsūtīt) cilvēkus darbam citur. Atrasties bez darba vairāk par 4 mēnešiem bija krimināli sodāms noziegums. Ja mūsdienās pieņemtu šādus likumus, darbu atrastu visi (bet tie, kas neatrastu, ātri vien tiktu norīkoti attālajos novados), bet tagad uzņēmēji brīnās, kā var nespēt atbildēt uz jautājumu “ko tu proti”, un sūdzās, ka ārpus Rīgas nav kam strādāt. Arī valsts nodrošinātajos darbos, tādos kā policija, īsti neviens negrib strādāt.

Tiesa, lauki bija apdzīvotāki. Lauksaimniecība (un tautsaimniecība kopumā) bija ļoti neefektīva. Tāpēc bija daudz nekvalificētu darbavietu, par kurām tagad cilvēki skumst. Modernajā lauksaimniecībā ir iespējams apstrādāt krietni lielākas platības ar mazāku darbinieku skaitu. Lauksaimniecība bija tik neefektīva, ka skolēnus un studentus vajadzēja masveidā un bez atbilstošās samaksas sūtīt palīdzēt vākt kartupeļus un veikt citus lauku darbus. Gribētos dzirdēt,  ko teiktu mūsdienu skolēni par šādu iniciatīvu…

Šķiet arī, ka daudzi nespēj pieņemt, ka nevis cilvēks kalpo laukiem, bet gan lauki kalpo cilvēkam. Ar zemnieku mentalitāti tālu netiksim… Tas, ka katrai otrai ģimenei ir sava raža, laupa gan ienākumus Latvijas zemniekiem (un sadārdzina to produkciju), gan mūsu pašu laiku. Nav bezmaksas laika! Jāpadomā, vai ieguldot laiku profesionālajā pilnveidē vai kādā grāmatā, ienākumi nepieaugtu tik daudz, lai atsvērtu neiegūto dārza ražu – turklāt, nevien ar paliekošo, bet ar pieaugošo efektu. Padomju cilvēkam, kas tika savulaik sūtīts “kartupeļos”, reizēm grūti saprast, ka cilvēkam ir jāstrādā specialitātē, bet kartupeļi ir jāpērk veikalā. Ir, protams, cilvēku kategorija, kuriem patīk “rakāties dārzā”, līdzīgi kā ir tādi, kas pašrocīgi kaut ko meistaro, šuj vai kaļ, taču tas ir jāuztver kā hobijs, nevis kā papildu darbs

Tiesa, bija laiki, kad neviens īpaši nebadojās. Taču bija arī citi laiki: kad pārtikai izsniedza talonus. PSRS allaž bija masveida pārtikas (un citu preču) deficīts. Visur bija rindas. Lielu daļu pārtikas PSRS importēja. Naftas un izrakteņu eksports šo importu nespēja nokompensēt, tāpēc PSRS allaž ir bijusi parādā. Pat ar bērnu darbaspēku, lauksaimniecība bija tik neefektīva, ka nevarēja nodrošināt visu tautu! Tas arī ieaudzināja vēlmi katram laukos audzēt savu ražu. Jā, badā nemira… audzēja mazdārziņos, zaga darbavietās, deva kukuļus pārdevējām veikalos, lai dabūtu zem letes noglabātos ekskluzīvos produktus tukšo plauktu ielenkumā.

Tiesa, Rīga bija rūpnieciska pilsēta. Pat vairāk: viena no galvenajām militārā kompleksa ražotnēm. Pēc PSRS sabrukuma, sabruka arī liela daļa rūpniecības. Iepriekšējo elektronikas milžu “Alfa” un “VEF” vietā, tagad ir lielveikali. “Ampērs”, “Omega” un vairāki citi ir zuduši nebūtībā. Turpretī, “RRR”, “Dzintars”, “Olainfarm”, “Grindeks” un daži citi turpina strādāt, vai pat attīstās.. Kāpēc? Izzaga, prihvatizēja neveiksmīgos, tā? Patiesībā gan, ja paanalizēt, izrādās, ka, ar dažiem izņēmumiem, Krievijai mūsu produkcija īsti vajadzīga nebija, bet ārzemēm tā bija pārāk nekvalitatīva un/vai dārga. Jā, mēs ar saviem sasniegumiem bijām lepni, jo nevarējām salīdzināt. Dzīves reālija bija tāda, ka visas tās slēgtās rūpnīcas neefektīvi ražoja nekvalitatīvas preces (bieži vien, pēc ārzemēs nozagtiem paraugiem)! Tās preces tīri objektīvi nebija nevienam vajadzīgas! Vai to varēja saglabāt un attīstīt līdz pasaules līmenim? Iespējams, ka varēja… taču nevienam priekš tā nebija līdzekļu, kad bija jācīnās ar Savienības sabrukšanas sekām un jāmaksā pensijas (kurām nauda tika iekrāta centrālajā PSRS budžetā, taču, skaidrs, ka mums to atdot “aizmirsa”). Taču neaizmirsīsim arī veiksmīgos piemērus. Nav pie mums viss tik slikti ar ražošanu.

Tiesa, ar algu pietika, lai izdzīvotu. Tas, ka naudu nebija īsti kur notērēt (jo vienkārši nebija produktu), radīja viltus pārticības sajūtu. Speciāli! Apģērbu laboja (parasti, mājās), nevis pirka jaunu. Džinsi maksāja vairāk kā vidējā alga. Tehnika tika iepirkta uz gadu desmitiem: radio, TV, telefons… visam bija jākalpo ilgi. Nebija mūsdienu prasības: mobilie telefoni, LCD televizori, datori, internets utml… Nebija arī tik daudz izklaižu. Protams, jaunieši negrib tagad dzīvot pēc veciem standartiem, taču kā lai viņi nedzīvo pēc tādiem, kad liela daļa cilvēku sapņo par tādiem? Tad nu tai sabiedrībai būtu jāizšķiras: vai skatāmies pagātnē, vai tomēr nākotnē… jo nevar nonākt Vācijas vai Zviedrijas labklājības līmenī ar PSRS domāšanu.

Cilvēkiem, kas vēlas darbu, ir jāsaprot, ka “darbu” skaits tuvākajā desmitgadē turpinās strauji samazināties, tāpēc ir jāvēlās profesija. Mūsdienu prasība ir augsta kvalifikācija un spēja pielāgoties izaicinājumiem. Līdzīgi kā savulaik izzuda amatnieki, bet uzticamais cilvēka draugs – zirgs – ir kļuvis nenodarbināms, izzudīs arī pārdevēji, oficianti, klerki un daudzi citi darbi. Te arī slēpjas atbilde par to, kāpēc viņiem maz maksā: šie darbi objektīvi kļūst aizvien nevajadzīgāki, bet gribētāju kļūst aizvien vairāk. Pēc dažiem gadiem par tiem nebūs rentabli maksāt pat minimālo algu. “Vienkārša darba darīšana” nav tikums! Ja cilvēkam ir divas kājas un divas rokas, kāpēc viņš pelna tikai minimālo algu? Vai sabiedrības dotās (apmaksātās!!!) iespējas nav izniekotas? Vienkāršajiem darbiem pat vispārējā izglītība nemaz nav īsti vajadzīga. Nevis jāvaino kāds pie mazām algām, bet jāapgūst labāk apmaksātās un vairāk pieprasītās profesijas, un jāapgūst tās izcili.

Bieži nākas dzirdēt, ka valstij vajadzēja radīt darbavietas, uzturēt uzņēmumus, bankas utml. Tā ir padomju domāšanas kulminācija un atbilde uz daudzām mūsdienu problēmām. Kad es atbildu “nē, nevajadzēja!”, uz mani skatās kā uz raganu pirms dedzināšanas. Tā ir PSRS ieaudzinātā bezpalīdzība – paļāvība uz valsti, bez kuras pilsonis nav nekas. Pirms tam nevienam šādas domas galvā nevarēja ienākt, ka valstij būtu pienākums radīt darbavietas vai vēl ko… Citās zemēs gan cilvēki nesapņo, ka viņiem valsts dos darbu – viņi paši ņem un strādā. Un ar savu uzņēmīgumu spēj nodrošināt darbiniekus (tai skaitā mūsu tautiešus) ar pienācīgām algām. Tie ir privātie uzņēmumi, kur latvieši brauc strādāt! Ekonomika ir novērojošā zinātne, un mēs varam novērot, kur cilvēki dzīvo labāk, tur kur slimo ar padomju sapni, vai tur, kur neslimo. Lielākajā daļā postpadomju valstu dzīves līmenis nav pat salīdzināms ar Latviju!

Bet mēs turamies… pie tā, ka jāatnāk valstij, labam ķeizaram, un viss jāsaliek pa plauktiņiem, jānodrošina ar darbu utml. Pukstam par to, ka kādreiz ražojām to un to, bet vairāk neražojam. Un aizmirstam Raini, kas teica, ka pastāvēs tas, kas mainīsies. Nav traģēdija mainīties, pat ja sāp ko zaudēt – traģēdija ir nemainīties! Nav pašmērķis kaut ko ražot, pat ja tas ir nerentabli un nekonkurētspējīgi – pašmērķis ir dzīvot labāk!  Un tas arī notiek pamazām. Jāpārstāj tikai pukstēt… Kā dziedāja Krokodils Gena, “un, lai gan pagātnes mums drusku žēl, labākais, protams, ir priekšā!”

Kam pieder valsts: varas avots

Kam pieder Latvijas valsts? Tik vienkāršs jautājums, vai ne? Latvijas Republikas Satversmes 2. pants nosaka, ka “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Suverēnās varas jēdzien nebūt nav vienkāršs. Vai tautas vara ir absolūta? Vai vairākuma viedoklis var būt radikāls? Vai demokrātijai sevi ir jāsargā? Par šiem jautājumiem lauzts ne viens vien šķēps…

Senatnē varas avots allaž ir bijis Dievs (monarhija, teokrātija). Reizēm tas ir bijis spēks (hunta, diktatūra). Latvijas Satversme nosaka, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” un tās varas avots ir Latvijas tauta. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā bieži diskutēju par šo tēmu. Biju pārsteigts, ka tas, kā iedomājas demokrātiju gandrīz visi mani sarunu biedri, īstenībā nemaz nav demokrātija. Arī viena cienījama publiciste pauž sašutumu: “Vairākuma viedoklis – radikāls?”

Lai cik tas dīvaini neizklausītos, demokrātija nav vairākuma vara. Satversmē nav rakstīts “vara pieder tautas vairākumam”. Kādreiz suverēnā vara piederēja suverēnam jeb monarham – vienam cilvēkam. Mūsdienās– visas tautas kopumam (jeb tautai). Satversmes preambula runā par “Latvijas tautas un ikviena brīvību”. Indivīds (“ikviens”) nav un nevar būt pretnostatīts tautai, jo indivīds neatdod savu brīvību tautai, bet gan nostiprina to tautā. Brīvība ir iedzimta un neatņemama, bet valsts izriet no katra indivīda pilnvarojuma (sociālā kontrakta).

Daudzās grāmatās (un filmās) ir attēlotas distopiskas sabiedrības, kurās profesijas, laulātā utml. izvēles cilvēkiem ir ierobežotas (pamatojoties, piemēram, uz testu rezultātiem). Vai būtu demokrātiska tāda sabiedrība, kas varētu nobalsot, ka visiem ir jāmīl Džastina Bībera mūzika un popagandēt citu mūziku ir aizliegts? Vai Jūs gribētu dzīvot tādā sabiedrībā, kur jebkas var tikt noteikts ar vairākuma balsojumu? Demokrātijai ir viena ļoti būtiska atšķirība no pūļa varas (ohlokrātijas) – vienlīdzības primaritāte.

Demokrātijā vienlīdzībai ir augstāka prioritāte par jebkādām citām vērtībām. Tiesiskums izriet no vienlīdzības (bez tās, daži būs, pēc Orvela, “vienlīdzīgāki”). Tieši vienlīdzība šķir “Latvijas tautas un ikviena brīvību” no visatļautības: katra cilvēka brīvība stiepjas tik tālu, kamēr tā neierobežo citu cilvēku tādu pašu brīvību. Tieši vienlīdzības pārākums darbina Satversmes tiesas un ECT atbalstīto karojošās demokrātijas (Streitbare Demokratie) principu: ne tikai brīvība un tolerance nav absolūtas, bet arī vairākuma viedoklis nav absolūts (un var tikt leģitīmi ierobežots un pat apkarots, ja tas apdraud demokrātisko valsts iekārtu). Egils Levits to formulē šādi: “demokrātiju nevar likvidēt demokrātiskā ceļā”. Demokrātija nav bezzobaina.

Minoritāšu tiesības neizriet no vairākuma labsirdīgās atļaujas, jo suverēnā vara neiziet no vairākuma – tā iziet no katra indivīda individuāli. Proti, minoritātēm nevar šo tiesību nebūt, līdzīgi kā to tiesību nevar nebūt sievietēm, tāpēc pats koncepts par minoritāšu tiesību aizsardzību ir ačgārns: nevienam cilvēkam (vai grupai) tiesību nevar nebūt mazāk (vai vairāk) kā jebkuram citam cilvēkam (vai grupai). Izbrīns “kāpēc mums viņiem ir jādod vairāk tiesību, kāpēc mums viņiem ir jāpakļaujas” ir ačgārns, jo “viņiem” (minoritātei) ir identiskas tiesības “mums” (vairākumam) kopš dzimšanas. Ir jājautā nevis “kāpēc mums ir jādod vairāk”, bet gan “kāpēc mēs viņiem esam iedevuši mazāk”!

Greizi ir uztvert “vairāk tiesību” citam kā zaudējumu sev. Neviens taču vairs nesaka, ka melnādaino vai sieviešu līdztiesība ir zaudējums baltiem vīriešiem, lai gan, neapšaubāmi, darba tirgū ir lielāka konkurence. Tiesa, ja ir bail, ka tie “citi” ir labāki un “mūs” izkonkurēs, tad varbūt jāatrod visas tās citādās grupas – baikeri, hipsteri, veģetārieši, ebreji, rudie, kreiļi utml… Lai gan, identificējot tās visas minoritātes, mēs secināsim, ka paši, bieži vien, pēc kāda principa būdami vairākumā, pēc kāda cita esam minoritāte. Un mums taču nepatiktu, ka tieši to minoritāti, kurai piederam, citi sāktu nosodīt, jo tā esot nenormāla.

Normālības kults ir dažu totalitāro režīmu neatņemama sastāvdaļa. Vienādošanas (Gleichschaltung) koncepcija nacistiskajā Vācijā noteica gan ideoloģisko (piemēram, obligātā dalība organizācijās – tādās kā Hitlerjugend), gan fizisko normālību (rasu teorija; galvaskausu un citu ķermeņa daļu mērīšana). Veselie, ar sportiskiem panākumiem, skaitījās vērtīgāki cilvēki par, teiksim, nesportiskiem “grāmatu tārpiem”. Tika veidota neindividualistiska sabiedrība (sabiedrība pāri indivīdam, Volksgemeinschaft), kuras pamatā ir šī normālība. Padomju Savienībā bija citi vienādošanas principi, bet līdzīgas idejas (“tikai proletariāts iemantos nākotni”). Pārmācīja kreiļus, jo viņus neuztvēra kā normālus. Vai vairākuma viedoklis (jeb normālība) var būt radikāls? Jā!

Dažkārt var dzirdēt argumentu, ka dabas dotajām “nenormālībām” (invaliditātei, kreilībai utml) tomēr vajadzētu nodrošināt vienlīdzību. Piekrītu: katram ir tiesības uzkāpt uz 5. stāvu, bet vienlīdzība ir nodrošināt arī invalīdiem šādu iespēju (ar lifta/pacēlāja palīdzību). Īpašā ēku pielāgošana nevar tikt uztverta kā papildu privilēģiju pieprasīšana. Bet ko darīt tiem, kas ir izdarījuši “amorālās izvēles”? Piemēram, veģetāriešiem. Ja viņi atvērs muti par vienlīdzību, to aizbāzīsim ar hamburgeru? Vai visas skolas nodrošina līdzvērtīgu veģetāro ēdienkarti?

Daudzās sabiedrībās vairākums uzskata tradicionālās vērtības par sabiedrības balstu. Spartā bija pieņemts no klintīm mest bērnus-invalīdus. Citur ar ragaviņām uz mežu veda vecus, slimus, nedarbspējīgus ļaudis (īsteni tradicionālā vērtība). Cīņu par vienlīdzību sauc par cīņa pret Dieva un dabas likumiem, pret sabiedrības vairākumu. Līdz 19. gadsimta otrajai pusei, verdzība (tai skaitā, dzimtbūšana) tika uzskatīta par normu. Tam atbalstu var atrast arī Bībelē. Turpat var atrast arī, ka sievietei ir jābūt vīrietim paklausīgai, tā nevar ieņemt varas un skolotāju amatus, atrasties noteicēja lomā pār vīriešiem. Uz sievietēm tika attiecināts princips “Kinder, Küche, Kirche” (bērni, virtuve, baznīca). Šī “dabas likumu noteiktā loma” ir vēl pagājušajā gadsimtā aktuālā tradicionālā vērtība, jo tikai tad vairākums valstu atļāva sievietēm balsot.

Mūsdienās vairākums vairs nedomā, ka sēdēt blakus melnādainam bārā ir pretīgi, bet pakļauties priekšniecei – pretdabīgi un grēcīgi. Indivīdu dažādība ir evolūcijas pamats, jebkuras sugas stiprākā īpašība, lai veiksmīgākie gēni tiktu nodoti tālāk. Jo mazāka dažādība, jo lielāki izmiršanas riski. Tāpēc pretdabīgi ir tieši censties sludināt vienas grupas dabīgo pārākumu vai dažādību uzskatīt par grēku, perversiju, pretdabīgumu. Sabiedrībai ir izdevīgi spēcīgi indivīdi, jo nevis amorfa tautas kopa, bet gan tieši indivīdi (līderi, domātāji, celmlauži) virza to uz priekšu, neatkarīgi no rases, dzimuma un citām īpašībām. Viņu dažādība, īpatnība, reizēm pat dīvainība, padara viņus par tādiem.

Diemžēl, visi cilvēki vēl nav vienlīdzīgi. Pret to cīnās ar tiem pašiem argumentiem, kā pagātnē… Uzskata vienlīdzību par īpašu privilēģiju kādai grupai. Piemēram, “netradicionālo” seksuālo orientāciju pārstāvjiem likuma priekšā sakārtot savas attiecības esot īpašā privilēģija. Jautā, kāpēc tas būtu jāatļauj. Man gan rodas pretjautājums, kāpēc tas būtu jāaizliedz, jo mūsu tiesību sistēma balstās uz tā, ka atļauts ir viss, kas nav aizliegts, un aizliegumam ir jābūt nopietnam, objektīvam un sekulāram pamatam. Tiek spriests, ka šādi var aiziet arī līdz zoofīlijas, pedofīlijas, kanibālisma legalizēšanai. Taču aizmirst par galveno vārdu: “vienlīdzība”. Zoofīlijā, pedofīlijā, kanibālismā vienlīdzības nav, jo viens cilvēks tīri objektīvi ir izmantotājs. Toties vienlīdzība pastāv starp lemtspējīgiem pieaugušiem cilvēkiem, kas brīvprātīgi izvēlas dzīvot kopā, neatkarīgi no orientācijas. Tikai vienlīdzība, mīlestība un savstarpējā cieņa var būt ģimenes pamats – ne kāds institūts, rituāls, cilvēku skaits, dzimums vai orientācija.

Daži uzskata, ka īstā ģimene ir tikai laulātie tēvs ar māti un viņu bērni – kā Kellogg’s pārslu reklāmās un uz Tautas partijas logo. Rodas gan šaubas par moralizētāju saikni ar realitāti, jo apmēram puse bērnu Latvijā piedzimst vecākiem, kas nav laulībā. Vai laulības institūts cilvēkiem ir jāuzspiež? Vai tas var būt vērtība pats par sevi, pāri individuālo cilvēku, bērnu vērtībai? Atgādināšu, ka tradicionāli laulību šķirt nedrīkstēja, bet ārlaulības bērni bija beztiesiski. Vai ir jāatļauj laulība, kurā vismaz viens cilvēks ir neauglīgs, ja tradicionālā ģimene ir domāta bērnu radīšanai? Vai māte ar omīti, kas audzina bērnu vienas, arī ir ģimene, lai gan viendzimuma?

Lai stiprinātu vienlīdzību ir pieļaujams iet pret vairākuma viedokli – līdzīgi kā to darīja iepriekš gan rasu, gan dzimuma līdztiesības jautājumos. Lai kāda nebūtu dilema, pati svarīgākā vērtība, pats patiesākais skatpunkts, no kura vērtību jautājumu apskatīt, ir vienlīdzība. Visiem.

Vai demokrātija Latvijā ir apdraudēta?

Pēdējā laikā mani arvien biežāk pārņem pārdomas par demokrātijas nākotni Latvijā. Un nevis Krievijas, bet mūsu pašu sabiedrības ietekmē. Vēlēšanu priekšvakarā mēģināšu parādīt notiekošo caur citu, varbūt neierastu, prizmu, neaģitējot par kādu konkrētu partiju.

Cilvēkus, kas dara netīros darbus, senajā Indijā nodalīja īpašajā nepieskarāmo kastā. Citu kastu pārstāvjiem bija pretīga pat viņu klātbūtne. Mūsdienu Latvijā, šķiet, šī kasta ir atvēlēta politiķiem: lai gan viņu darbs arī ir svarīgs sabiedrībai, gandrīz katrs sevi cienošs pilsonis uzskata par savu pienākumu sacensties ar līdzcilvēkiem politiķu ienīšanā. Partijas piederība anulē jebkādu kvalifikāciju uz mūžu, politika kā tāda tiek uztverta kā tā garīgā netīrība Indijā, kas sabiedrībai šķiet derdzīga. Daudziem šķiet, ka politiķi, deputāti nekā nedara par viņu nodokļu naudu, lai gan pietiek ieskatīties Saeimas mājaslapā, lai ieraudzītu nebūt ne vieglo deputātu darbu.

Šī politikas stigmatizācija ir novedusi pie tā, ka mums ir viens no zemākajiem Eiropā sabiedrības līdzdalības procents partijās: ja citās valstīs ir normāli, ka partijās sastāv vairāki procenti no vēlētāju skaita, pie mums to ir mazāk kā viens procents. Tā arī novedusi pie situācijas, ka daudzi neiet vēlēt, jo, viņuprāt, tik un tā nekas nemainīsies.

Vaira Vīķe-Freiberga nesenajā Rīgas konferencē aicināja atcerēties, ka politiķi nepieder kādai citai rasei. Ja pirms Franču revolūcijas, valdošās elites tiesības pār tautu tika uztvertas kā dievišķas, tad pēc tās mēs visi esam vienlīdzīgi likuma priekšā, un tautas ievēlētie pārstāvji ir tās pašas tautas spogulis, ar visiem tās trūkumiem, nevis kāds cits zvērs. Politiķi ir maināmi un aizvietojami, tā kā ja kāds nepatīk, var izvēlēties citu.

Nekad neesmu atbalstījis “mazākā ļaunuma” principu – tā ir pašā saknē ačgārna pozīcija, kas degradē sabiedrību, liek sabiedrībai domāt, ka tā ir bezspēcīga, politiķu-liekēžu-meļu-zagļu paverdzināta. Tā nav. Bet šis uzskats ir ļoti izdevīgs dažām grupām, kas vēlas manipulēt ar cilvēku viedokļiem un darbībām no šīs pozīcijas. Alberts Einšteins ir secinājis, ka nevienu problemu nevar atrisināt tajā pašā domāšanas līmeni, kurā šī problēma tika radīta. Proti, tas, ka cilvēks māk nolamāt esošo valsts pārvaldi, nenozīmē, ka viņš to mācēs arī salabot. Kamēr mēs, kā sabiedrība, nepieprasīsim izcilību, mums to arī neredzēt. Un nepalīdzēs nekādi skaļie bļāvēji-atmaskotāji-mesijas – darbs ir jādara spēcīgiem līderiem, politiķiem, valsts vīriem un sievām ar vīziju, nevis šarlatāniem un izlēcējiem, nevis pat vienkārši labiem cilvēkiem (tāpat kā izcilam aktierim reti kad ir matemātiķa vai ārsta talants, arī politiķa talants ir retums; un ja mēs nedodam kuram katram urbt mums zobus, nav arī jāļauj kuram katram vadīt valsti). Politiķiem ir jāiet uz vēlēšanām nevis kā uz skaistumkonkursu vai popielu, bet gan kā uz darba pārrunām, jo politiķis ir profesija un Saeimā jāsēž profesionāļiem (citādāk nevar sūdzēties par neprofesionāli vadītu valsti).

Par ko tad atdot savu balsi, ja katra partija šķiet viena par otru sliktāka? Diemžēl, demokrātija nav iespējama bez demokrātiem. Un, ja demokrātija nebūs katrā sirdī, ja tā dos vietu bezizejas sajūtai, mēs šo mūsu grūti izcīnīto brīvību varam zaudēt vēlreiz. Ronalds Reigans teica, ka ir vērts sev nemitīgi atgādināt, ka šī brīvība (jeb demokrātija) nekad nav tālāk par vienu paaudzi no izmiršanas – mēs to neesam iemantojuši asinīs; un katrai paaudzei nepārtraukti par to ir jācīnās un tā jāaizstāv, jo reiz to zaudējot, atgūt būs grūti. Uzskatāmi mēs to varam redzēt Krievijā, kas nekad nav dzīvojusi demokrātiskā sabiedrībā, un, PSRS sabrūkot, neatrada nekā labāka, kā izveidot kārtējo totalitāro režīmu. Domāju, Sarkanās represijas ir arī selekcionējušas tādu tautu, kas nemaz nevar iedomāties, ka valsti var vadīt ar ko citu kā dzelzs tvērienu.

To paturot prātā, atcerēsimies, ka valsts sākas no katra no mums, nevis no tiem, kas kaut kur sēž, līdz ar to arī katram no mums ir atbildība par mūsu valsti. Žozefs de Mestrs teica, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Tāpēc man ir skumji noskatīties cilvēku žēlabās par sliktu valdību. Tādu savēlēja. Negājāt balsot? Paši vainīgi, ka piekopjat tādu savdabīgu mazohisma formu vai nepilnvērtības kompleksu, uzskatot, ka jebkurš cits sabiedrības elements izdarīs Jūsu vietā gudrāku izvēli. Nav no kā izvēlēties? Stājieties iekšā partijās! Pretēji populāram viedoklim, daudzas partijas ir gana demokrātiskas, lai biedri varētu reāli ietekmēt partijas politiku (galu galā, partijas biedri ievēl tās valdi un apstiprina svarīgākos lēmumus). Neviena nepatīk? Dibiniet jaunas! PSRS laiki ar senīlu un nekustamu vienīgās pareizās partijas “aparātu”, pretnostatītu tautai, ir pārgājuši. Mēs, katrs no mums, esam Latvija. Tāpēc ne tikai ikkatram no mums ir jāiet balsot (citādāk nebija jēgas atdalīties no PSRS, kur viss bija ērti noteikts no augšas), bet arī jāatrod (vai jārada) “lielākais labums” “mazākā ļaunuma” vietā.

Novērots arī priekšstats par valsts iekārtas ļaunumu, garīgo netīrību. Populisti un žurnālisti mēdz uzpūst neesošās problēmas (vai skaistus, bet nepilnvērtīgus risinājumus), neiedziļinoties detaļās, vai informācijas trūkuma, neobjektivitātes vai aizspriedumu dēļ. Citos gadījumos gribas pielietot “Hanlona asmens” principu, kas nosaka, ka nekad nevajag attiecināt ļauno nodomu uz to, kas viegli izskaidrojams ar stulbumu. Nevar noliegt, ka ne visi valsts pārvaldē strādājošie ir kompetenti. Kā to labot? Daļēji esmu jau pateicis risinājumu, taču paliek vēl viena lieta: atalgojums. Saprotams, ka pensionāram ar 200€ pensiju vai strādniekam ar 400€ algu var būt grūti saprast, kāpēc kādam ir jāmaksā 2000€, nerunājot jau par 10000€. Ko tagad, visiem jābūt vienādai algai? Mārgarita Tečere savulaik ir norādījusi uz šitāda sociālisma problēmu: ar laiku tam aptrūkstas citu cilvēku nauda ko tērēt. Ļoti nožēlojama bija dažu šausmināšanās, ka, piemēram, EK Viceprezidentam Dombrovskim ir pasaules līmeņa alga. Vai tad viņam 700€ bija jāsaņem par tādu darbu, ko lielākā daļa no mums nespētu darīt? Tā ir skaudība, cienītie! Tas ir iemesls, kāpēc elles katlu, kurā vārās latvieši, neviens nesargā. Lai visiem ir slikti!

Jebkurš cilvēks domā par sevi un savu ģimeni. Arī politiķis un ierēdnis. Ja izcils speciālists var saņemt privātajā sektorā vairākas reizes vairāk, kāpēc viņam būtu jāstrādā valsts pārvaldē? Padomājiet, ja Jums kādā amatā piedāvātu divreiz lielāku atalgojumu, nekā citur. Vai Jūs negribētu izmantot šo piedāvājumu?Neapšaubāmi, valsts pārvaldē ir daudz darbu kur nevajag īpašu kvalifikāciju, bet citur strādā entuziasti, kam jāpasaka “paldies”, ka nedalām daudzu citu bijšo PSRS republiku likteni, taču ir arī darbi, kur ir jābūt izcilībai. Tā ieekonomēs mums daudz vairāk nekā skopums un skaudība. Mēs neesam tik bagāti, lai algotu lētus cilvēkus, lai pirktu lētas preces. Lētāk uztaisīt kvalitatīvu jumtu, nekā to labot katru nedēļu. Lētāk ir uztaisīt ceļa segumu normāli nevis katru ceturksni lāpīt bedres. Lētāk ir maksāt vairākus tūkstošus ierēdnim, kas pieņems pareizus lēmumus ātri, nekā maksāt miļjonus ko piedzen no valsts Eiropas cilvēktiesību tiesa, vai neapgūt miļjonus no kāda fonda. Cilvēkam, kuram maksā adekvāti, ir arī lielāka motivācija nepieļaut zādzības un korupciju sev apkārt. Darbs, maksā tik, cik tas maksā. PSRS laikos visi bija vienādi nabagi. Gribam atpakaļ?

Reizēm sastopos arī ar priekšstatu, “kāpēc viņiem maksāt, ja tik un tā zog”. No vienas puses gribas atbildēt, ka lielākā daļa nezog, un, ja maksātu vairāk, zagtu mazāk. Bet no otras, tā dziļāk padomājot, atkal jau jānorāda ar pirkstu uz to sabiedrības daļu, kas uzskata, ka “zog bet dalās” ir pieņemams princips. Nav labo zagļu – ir vienkārši zagļi, kas, pat ja sakārto [sev] pilsētu kurā dzīvo, tik un tā paliek tikai un vienīgi zagļi. Turklāt, ne tikai katrs korumpētais ierēdnis, bet arī katrs aplokšņu algas saņēmējs apzog pašreizējos pensionārus, skolotājus, mediķus. Valstī ir krietni vairāk aplokšņu algu saņēmēju, neka zaglīgo ierēdņu un politiķu. Atkārtošos, ka politiķi un ierēdniecība tomēr ir sabiedrības spogulis. Diemžēl, PSRS dažiem ir atstājis mantojumā apziņu, ka nemaksāt visus nodokļus ir varoņdarbs, valsti apzagt ir svēta lieta un kukuļi ir normāla parādība. Jāziņo par katru šādu gadījumu, nevis jāsaka abstrakti “viņi visi zog”. Vārdus un uzvārdus studijā – es gribu skaļus procesus! Katrs klusētājs, lai kādu motīvu vadīts, atbalsta valsts nozagšanu. Katrs kukuļa devējs, aplokšņu algas saņēmējs vai nodokļu “optimizētājs”, kas saka ka citi ir zagļi, pats ir divkosis.

Ja gribam labāk dzīvot, labāku Latviju, jāsāk ar to, no kā sākas mūsu valsts. Jāsāk ar ikkatru pilsoni, ar sevi. Un jābeidz sevi valstij pretnostatīt. Pagaidām jāsecina, ka tomēr demokrātija ir apdraudēta.

IIN kā ekonomikas ilgtspējas atslēga

Mūsdienu ekonomiskā sistēma ir bāzēta uz bezgalīgās izaugsmes principa. Ja izaugsme palēninās, tad attiecīgi palielinās bezdarbs, samazinās cilvēku ienākumi un rodas krīze. Bezgalīgās izaugsmes princips turās uz diviem pīlāriem, ko es mēģināšu aprakstīt šajā rakstā. Piemērojot šos principus Latvijas situācijai, var izsecināt, kāda būtu manuprāt optimālākā nodokļu sistēma Latvijā.

Continue reading

Nano.lv: iespējams sliktākais datucentrs Latvijā

Pirms 3 gadiem esmu izvēlējies nano.lv datucentru un biju apmierināts ar sniegtajiem pakalpojumiem, bet diemžēl ar laiku pakalpojumu kvalitāte sāka klibot un līdz ar to arī Serveriem.LV projekts, jo parādījās aizvien vairāk tīkla un elektrības padeves avāriju. Šovakar viņi sagrāva pēdējās ticības paliekas savos pakalpojumos: izdomāja bez brīdinājuma pārcelt aparatūru uz citu datucentru… es saprotu, ka mēdz būt avārijas, bet tīšām sabotēt klientus uz 3 stundām bez brīdinājuma spēj laikam tikai viņi. Ar šo izgājienu nu mans pacietības mērs ir izsmelts, un es paātrinātā kārtā pārceļos citur.

Kino kari: 2D vs 3D vs 3D HFR

Kopš Hobita iznākšanas, atkal saasinājušās diskusijas par to, vai 3D ir labāks par 2D (ierastais kino, bez 3D efektiem); turklāt, ņemot vērā, ka Hobits ir pasaulē pirmā filma, kas izmanto 3D HFR tehnoloģiju, diskusijās bieži iejaucās arī strīdi par to, vai 3D HFR ir labāks par 3D vai par 2D. Bieži vien diskusijas ir neproduktīvas, jo, tā kā Hobits ir pirmā 3D HFR filma, tās pārvēršās strīdos par to, vai patika tieši tās filmas operatoru un filmētāju darbs, vai arī par to, ka cilvēkam nepatīk 3D vispār.

Kas ir 3D?

3D filmām ir gara vēsture, bet ļoti ilgu laiku tehnoloģijas nebija piemērotas plašākai publikai dažādu trūkumu dēļ (kas, piemērām, gribētu maksāt par sarkan-zilo 3D, kad arī 2D izskatās labi). Latvijā pirms dažiem gadiem ienāca XpanD 3D tehnoloģija, un apmeklējot pirmos seansus (nevarēju noturēties neaiziet gan uz pirmo 3D multeni, gan uz pirmo 3D filmu – Ceļojums uz Zemes centru – ko piedāvāja Forumcinemas), pievērsu uzmanību, ka tur ir nepieciešams lietot speciālās brilles, kas rada milzumdaudz neērtību (it īpaši, ja jālieto vēl vienas brilles redzes korekcijai). Continue reading

Pilsonības tumsonība

Es brīnos, ka krieviski runājošā publika reizēm ir tik lētticīga un nesaprot, ka ar to spēlējas… nesaprot, kas stāv aiz tiem visiem referendumiem utml… Nejau Saskaņas Centram baigi interesē krievu liktenis Latvijā… viņiem interesē tikai krēsli valdības, Saeimas un pašvaldību namos. Protams, jo vairāk nepilsoņu kļūs par pilsoņiem, jo vairāk cilvēku atdos balsis par viņiem, taisnības cīnītājiem… žēl, ka cilvēki ļauj sevi padarīt par marionetēm. Vai tiešām krieviski runājošie Latvijā ir aitu bars?

Ziniet, man ir kauns… kauns par to, ka savulaik tik varena krievu nācija te ir nolaidusies tik zemu… kauns par to, ka mani tautieši ir zaudējuši pašcieņu!

Es neesmu latvietis. No maniem radiem te ir dzimis tikai tēvs. Tēva ģimene nekad nav bijusi saistīta ar Latviju, bet mana māte pati ir iebraucēja. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs visi ieguvām violēto nepilsoņa pasi, kas mūs pasludināja par citplanētiešiem (alien). Es mācījos krievu skolās un līdz kādai 8. klasei latviski es runāju tik pat labi kā kaimiņu suns.

Continue reading

« Older posts

© 2017 lastguru

Theme by Anders NorenUp ↑