Efektīvā valsts pārvalde: ko nevajag solīt

Daudz šajās vēlēšanās tiek runāts par valsts pārvaldes samazināšanu un efektivizāciju, taču bieži vien piedāvātie plāni izskatās labi tikai no pirmā acu uzmetiena. Daudzas, it īpaši jaunās partijas, grēko ar vienkāršotu skatījumu šajā nozīmīgajā problēmā, tāpēc centīšos aprakstīt to plašāk.

Ir dzirdēti saukļi samazināt Saeimas deputātu skaitu. Jāsaka, ka vienīgās Eiropas valstis, kur ir mazāks deputātu skaits ir valstis ar ievērojami mazāku iedzīvotāju skaitu. Piemēram, 60 deputāti ir Luksemburgā ar 520 tūkstošiem iedzīvotāju un Sanmarino ar 33 tūkstošiem. Igaunijā, ar teju divas reizes mazāku iedzīvotāju skaitu, ir 101 deputāts. Ko tie visi deputāti dara? Nodrošina parlamentārās debates, viedokļu, argumentu dažādību, pārstāvot dažādas iedzīvotāju grupas. Samazinot to skaitu, tiks palielināta partiju līderu vara un samazinātas debates un lēmumu kritika. Saeimas deputāti lemj par visas valsts likteņiem, tāpēc jo plašākas un iekļaujošākas tās debates ir, jo lielāka ir lēmumu kvalitāte. Te būtu nepieciešams tieši stiprināt individuālo Saeimas deputātu darbu, dodot iespēju deputātiem ņemt darbā vairākus un/vai labāk apmaksātus palīgus, kā arī palielināt Saeimas analītisko dienestu, lai deputātu lēmumi būtu pamatotāki un neatkarīgāki.

Pašvaldību deputātu skaits gan mums ir krietni lielāks, lai arī nav netipiski liels: 1614. Salīdzinājumam, Lietuvā ir 1524, Igaunijā ir 1729 (pirms nesenās reformas - 2951). Vienlaicīgi, ar mūsdienu transporta un telekomunikācijas iespējām un nepieciešamību padarīt darbu efektīvāku, daudzas Eiropas valstis, kā Austrija, Zviedrija, Dānija, Vācija, Beļģija un citas, ir samazinājušas pašvaldību skaitu pēdējās desmitgadēs. Tā, piemēram, Dānija veica vairākas reformas, 1974. gadā samazinot pašvaldību skaitu no 1098 līdz 275, un vēlāk, 2007. gadā līdz 98, kur gandrīz visas ir lielākas par 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Skotijā pēc 1996. gada reformas ir 32 pašvaldības nedaudz lielākā par Latviju teritorijā, un 5 miļjonus iedzīvotāju pārstāv 1227 pašvaldību deputāti. Re, kur var atbrīvoties no kādiem 1000 deputātiem: samazinām pašvaldību skaitu līdz vēsturiskajam rajonu skaitam (26), vai pat vēl vairāk.

Ministriju skaita samazināšana arī ir ļoti populāra tēma, un daļēji var piekrist, ka uzdevumus varētu sadalīt loģiskāk, taču mēs nebūt neesam ar netipiski lielu ministriju skaitu Eiropas mērogā. Apelēt pie iedzīvotāju skaita te arī ir bezjēdzīgi, jo uzdevumi, kas ir jāveic ministriem, ir vienādi, neatkarīgi no tā, vai mums ir 2 miljoni iedzīvotāju vai 20. Vēl svarīgi ņemt vērā, ka samazinot ministriju skaitu, ierēdņu skaits īsti nemainīsies, jo uzdevumi ir jādara tie paši - likvidējot vienu ministriju izdosies atlaist vien kādus 10 cilvēkus: ministru ar biroju, valsts sekretāru un vēl dažus. To, protams, var darīt, bet tas nav pašmērķis. Svarīgākais te ir loģiskais pienākumu sadalījums, kas gan ne vienmēr tāds ir, tāpēc, piemēram, Kultūras ministriju teorētiski var iekļaut Izglītības ministrijā, bet Izglītības ministriju apvienot ar Veselības ministriju loģikas nav, jo jautājumi gandrīz nepārklājas, ir gana atšķirīgi, un katras nozares problēmu klāsts ir ļoti masīvs. Nozaru ministri pārsvarā ir bijuši saistīti ar pārstāvēto nozari profesionālajā karjerā.

Dzirdēti salīdzinājumi ar Šveices konfederāciju, kur ir 7 ministri (Federālajā padomē priekšsēdētāja amats nav izdalīts atsevišķi, bet ikgadu rotē starp padomes locekļiem, kas katrs ir individuāli ievēlēts), taču svarīgā atšķirība ir tāda, ka Šveicē ir 26 kantoni, un katrā ir sava valdība, arī 7 vai 5 ministriem, tātad Šveicē kopumā ir 165 ministri. Fundamentālā atšķirība federālo ministru darbā šajā sistēma ir, ka viņu rūpēs nav lokālās kantonu problēmas, bet gan federācijas kopējā politika, turpretī mums katrs ministrs rūpējas gan par vispārējo politiku, gan par tās realizāciju uz vietām. Varas dalīšana starp federālo un pavalstu valdību Šveicē ir viena no spēcīgākajām pasaulē, un ir jomas, kur federālā valdība nemaz nevar jaukties, un, attiecīgi, kurām nevajag federālo ministru. Vispārēji, federālā valdība kontrolē vien ap 30% no visa publiskā budžeta.

Vēl partijas piedāvā samazināt ierēdņu skaitu, taču problēma ar šo ideju ir, ka nemainot funkcijas, procesus un normatīvo regulējumu, 30% mazāk ierēdņu savu darbu darīs kādus 50% lēnāk, kas noteikti nav mazinātāju mērķis. Tāpēc pirmajam solim jebkurās samazināšanās ir jābūt cīņai ar birokrātiju, sadrumstalotu un pārāk sarežģītu regulējumu, sarežģītajiem un pilniem ar izņēmumiem un niancēm procesiem un tamlīdzīgām lietām, kas atslogotu arī ierēdņus. Ir jāizlemj, ko viņi vairs nedarīs un ko darīs efektīvāk, jāveic funkciju, procesu un likumu audits, jāievieš stingrāki pakalpojumu sniegšanas ātruma standarti, un tikai izejot no tā būs iespējams izlemt, kur varēs samazināt ierēdņu skaitu.