Latvijas imaginārijs: mediju katastrofa

Ilglaicīgi vērojot Latvijas mediju telpu, nepamet sajūta, ka dzīvoju nevis realitātē, bet hibrīdkara propagandas imaginārijā…

Ko mēs lasām, dzirdam, redzam mūsu medijos? Korupcija, valsts izzagšana, sazvērestības, nabadzība, tiesībsargājošo orgānu mazspēja. Tāds stāvoklis mums jau ir kļuvis tik normāls un ierasts, ka daudziem cilvēkiem “zog, bet dalās” ir kļuvis par pozitīvu raksturojumu politiķim. Hibrīdkara propagandas mērķis nav radīt alternatīvu, melos balstītu realitāti – tās mērķis ir radīt neticību nekam, padarīt izplūdušas patiesības robežas. Vai šādos apstākļos vispār ir iespējama godīgā politiskā spēka, nevis “mazākā ļaunuma”, nākšana pie varas? Kas tam ticēs, kad visi ir slikti?

Mediji gan ar prieku izmanto radušos situāciju un darbojas pēc principa: “jo sliktāk, jo labāk”. Sliktās ziņas liek pirkt avīzes, skatīties TV. Vienlaicīgi, mēs zaudējam lepnumu par savu valsti, ko labprāt izmanto krievvalodīgie kanāli, vairojot lepnumu par Lielkrieviju. Lūk arī vienkāršākā atbilde, kāpēc daudzi, arī latvieši, izvēlās skatīties Krievijas propagandas kanālus. Par ko var būt lepns latvietis, kad mīļākais teiciens jaunatnei ir: “es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti”? Latvijā ir veiksmīgie uzņēmumi, ir jomas, kur esam labākie, ir lēmumi, kas ir pieņemti pareizi, bet šie stāsti jau nav tik interesanti, kā kādi skandāli…

Kur ir mūsu analītiskā žurnālistika, kur ir viedokļu līderi? Visi kaut ko izmeklē, katru dienu rādot sensācijas, stāstot, cik slikti dzīvojam, bet vēlētāji tāpat ievēl tos pašus, reizēm drusku atšķaidot ar populistiem. Šāda žurnālistika cilvēkus Latvijā atpestī no viņu izvēļu sekām: katru dienu tiek stāstīts, ka lai ko viņi neizdarītu, visi turpinās zagt, un ka īstā ietekme tāpat slēpjas “Mākoņos, Puzē vai kāda vēstniecībā”, kā nesen pareizi atzīmēja Ivars Ījabs. Tautai sistemātiski nestāsta neko vairāk, kā par kļūdām – tai neveido viedokli par to, kā jādzīvo tālāk. Kur ir mūsu valsts sabiedrisko attiecību speciālisti? Sabiedrība vērpj sazvērestības teorijas par daudziem aktuāliem jautājumiem, kur amatpersonas un sabiedriskie mediji varēja veidot labāku, skaidrāku, savlaicīgāku komunikāciju. Jā, protams, tauta ir vainīga, ka ievēl tos pašus, bet varbūt ne tauta vien? Varbūt mūsu pašu mediji, daži apzināti, daži neapzināti, īsteno hibrīdkaru pret Latvijas tautu?

Tā analītiskā žurnālistika, tie viedokļu līderi ir aizmirsuši savu sūtību. Labi, var parunāt par korupciju, var parunāt par nabadzību, bet kur ir analīze, kādai ir jābūt politikai? Visu “analīzi” mums nes politiķi, kuriem galvenais ir atraut pēc iespējas lielāku pīrāgu nākamajās vēlēšanās. Tāpēc runājam mēs tikai par tādām tēmām, ko uzreiz saprot ikviens – par tikumību un homoseksuāļiem – tai vietā, lai runātu par ekonomisko attīstību ilgtermiņā, par veselību, par izglītību, par lauksaimniecību, par labklājību. Runā, jā… kā aizlāpīt kārtējo caurumu, bet neveido viedokļus par politiskajiem procesiem, par Latvijas nākotni. Kāds būs Latvijas cilvēks pēc 10, 15, 20 gadiem? Ko pratīs, ar ko nodarbosies, kā dzīvos?

Visi mediji, toties, ir aizņemti ar sazvērestībām, ar pseidozinātni (vai ar abiem kopā, sākot ar ārstu sazvērestībām, par ko tie negribot mums stāstīt, un beidzot ar reptiļcilvēku sazvērestībām, ko mums atklāj Urantija un citas garīgās kustības), ar ārējiem apdraudējumiem un ar stāstiem par neizdevušos valsti jeb “Failed State” Latviju, un, pats galvenais, ka mēs, pilsoņi, ne pie kā neesam vainīgi un neko nevaram izdarīt. Var, protams, iet protestēt: uz katru praidu atradīsies antipraids, uz katru starptautisko kongresu “par tikumību” (tikumiba.net) var uztaisīt starptautisko kongresu par netikumību. Kur ir protesti pret vīzijas trūkumu valstī (pārmaiņas pēc, par to lietu, kas tiešām ir svarīga ikkatram)? Nevienam neinteresē? Nav svarīgi? Bet kas ies mūsu valsti aizstāvēt? Tie, kas uzskata, ka šī ir neizdevusies valsts? Lūk arī propagandas mērķis! Tā turpinot, paši vien iesim draudzīgi tankus bučot!

Gribu vērst uzmanību, ka nedzīvojam vairs viduslaikos, kur cilvēku dzīve bija nemainīga gadsimtiem ilgi (ja neskaita reizēm valdnieku nomaiņu). Līdz industriālajai revolūcijai, attīstības tempi pasaulē bija lēni, gandrīz namanāmi, bet mūsdienās tie pieaug aizvien ātrāk. Uzskatāmi to var redzēt tehnoloģiju mūžā: svece nāk no senajiem laikiem, spuldze īsti nav mainījusies kādu gadsimtu (tikai nesen sāka ieviest ekonomiskās un gaismas diožu spuldzes), bet ja 10-20 gadu veca automašīna ir pilnīgi normāla parādība un cilvēki brauc arī ar vecākām, datortehnika jau pēc 5-7 gadiem skaitās pilnīgi novecojusi, nemaz nerunājot par viedtālruņiem, ko maina ik pēc 2-3 gadiem. Ja automašīnas attīstītos tādos pašos tempos kā datortehnika, ar vienu uzpildi varētu braukt nedēļām ilgi. Šādu eksponenciālo attīstību cilvēka prātam grūti saprast. Bieži vien, mēs dzīvojam ar Otrā pasaules kara laika apziņu par progresu, par nākotni. Attīstība šai gadsimtā būs cita, ievērojami ātrāka, un tāpēc mums vajag spēcīgus viedokļu līderus, kas to nākotni mums parāda, kas mūs sagatavo nākamajiem progresa lēcieniem. Diemžēl gan, ne politiskajā diskursā, ne medijos nav šīs nākotnes vīzijas – ir tikai plēšanās par gultas lietām.
Kā lai Latvija nokļūst nākotnē, ja mēs paši labprātīgi atsakāmies domāt par nākotni? Tā ir mediju katastrofa! Tas ir ļaunais imaginārijs, kurā dzīvojam…