Vai demokrātija Latvijā ir apdraudēta?

Pēdējā laikā mani arvien biežāk pārņem pārdomas par demokrātijas nākotni Latvijā. Un nevis Krievijas, bet mūsu pašu sabiedrības ietekmē. Vēlēšanu priekšvakarā mēģināšu parādīt notiekošo caur citu, varbūt neierastu, prizmu, neaģitējot par kādu konkrētu partiju.

Cilvēkus, kas dara netīros darbus, senajā Indijā nodalīja īpašajā nepieskarāmo kastā. Citu kastu pārstāvjiem bija pretīga pat viņu klātbūtne. Mūsdienu Latvijā, šķiet, šī kasta ir atvēlēta politiķiem: lai gan viņu darbs arī ir svarīgs sabiedrībai, gandrīz katrs sevi cienošs pilsonis uzskata par savu pienākumu sacensties ar līdzcilvēkiem politiķu ienīšanā. Partijas piederība anulē jebkādu kvalifikāciju uz mūžu, politika kā tāda tiek uztverta kā tā garīgā netīrība Indijā, kas sabiedrībai šķiet derdzīga. Daudziem šķiet, ka politiķi, deputāti nekā nedara par viņu nodokļu naudu, lai gan pietiek ieskatīties Saeimas mājaslapā, lai ieraudzītu nebūt ne vieglo deputātu darbu.

Šī politikas stigmatizācija ir novedusi pie tā, ka mums ir viens no zemākajiem Eiropā sabiedrības līdzdalības procents partijās: ja citās valstīs ir normāli, ka partijās sastāv vairāki procenti no vēlētāju skaita, pie mums to ir mazāk kā viens procents. Tā arī novedusi pie situācijas, ka daudzi neiet vēlēt, jo, viņuprāt, tik un tā nekas nemainīsies.

Vaira Vīķe-Freiberga nesenajā Rīgas konferencē aicināja atcerēties, ka politiķi nepieder kādai citai rasei. Ja pirms Franču revolūcijas, valdošās elites tiesības pār tautu tika uztvertas kā dievišķas, tad pēc tās mēs visi esam vienlīdzīgi likuma priekšā, un tautas ievēlētie pārstāvji ir tās pašas tautas spogulis, ar visiem tās trūkumiem, nevis kāds cits zvērs. Politiķi ir maināmi un aizvietojami, tā kā ja kāds nepatīk, var izvēlēties citu.

Nekad neesmu atbalstījis “mazākā ļaunuma” principu – tā ir pašā saknē ačgārna pozīcija, kas degradē sabiedrību, liek sabiedrībai domāt, ka tā ir bezspēcīga, politiķu-liekēžu-meļu-zagļu paverdzināta. Tā nav. Bet šis uzskats ir ļoti izdevīgs dažām grupām, kas vēlas manipulēt ar cilvēku viedokļiem un darbībām no šīs pozīcijas. Alberts Einšteins ir secinājis, ka nevienu problemu nevar atrisināt tajā pašā domāšanas līmeni, kurā šī problēma tika radīta. Proti, tas, ka cilvēks māk nolamāt esošo valsts pārvaldi, nenozīmē, ka viņš to mācēs arī salabot. Kamēr mēs, kā sabiedrība, nepieprasīsim izcilību, mums to arī neredzēt. Un nepalīdzēs nekādi skaļie bļāvēji-atmaskotāji-mesijas – darbs ir jādara spēcīgiem līderiem, politiķiem, valsts vīriem un sievām ar vīziju, nevis šarlatāniem un izlēcējiem, nevis pat vienkārši labiem cilvēkiem (tāpat kā izcilam aktierim reti kad ir matemātiķa vai ārsta talants, arī politiķa talants ir retums; un ja mēs nedodam kuram katram urbt mums zobus, nav arī jāļauj kuram katram vadīt valsti). Politiķiem ir jāiet uz vēlēšanām nevis kā uz skaistumkonkursu vai popielu, bet gan kā uz darba pārrunām, jo politiķis ir profesija un Saeimā jāsēž profesionāļiem (citādāk nevar sūdzēties par neprofesionāli vadītu valsti).

Par ko tad atdot savu balsi, ja katra partija šķiet viena par otru sliktāka? Diemžēl, demokrātija nav iespējama bez demokrātiem. Un, ja demokrātija nebūs katrā sirdī, ja tā dos vietu bezizejas sajūtai, mēs šo mūsu grūti izcīnīto brīvību varam zaudēt vēlreiz. Ronalds Reigans teica, ka ir vērts sev nemitīgi atgādināt, ka šī brīvība (jeb demokrātija) nekad nav tālāk par vienu paaudzi no izmiršanas – mēs to neesam iemantojuši asinīs; un katrai paaudzei nepārtraukti par to ir jācīnās un tā jāaizstāv, jo reiz to zaudējot, atgūt būs grūti. Uzskatāmi mēs to varam redzēt Krievijā, kas nekad nav dzīvojusi demokrātiskā sabiedrībā, un, PSRS sabrūkot, neatrada nekā labāka, kā izveidot kārtējo totalitāro režīmu. Domāju, Sarkanās represijas ir arī selekcionējušas tādu tautu, kas nemaz nevar iedomāties, ka valsti var vadīt ar ko citu kā dzelzs tvērienu.

To paturot prātā, atcerēsimies, ka valsts sākas no katra no mums, nevis no tiem, kas kaut kur sēž, līdz ar to arī katram no mums ir atbildība par mūsu valsti. Žozefs de Mestrs teica, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Tāpēc man ir skumji noskatīties cilvēku žēlabās par sliktu valdību. Tādu savēlēja. Negājāt balsot? Paši vainīgi, ka piekopjat tādu savdabīgu mazohisma formu vai nepilnvērtības kompleksu, uzskatot, ka jebkurš cits sabiedrības elements izdarīs Jūsu vietā gudrāku izvēli. Nav no kā izvēlēties? Stājieties iekšā partijās! Pretēji populāram viedoklim, daudzas partijas ir gana demokrātiskas, lai biedri varētu reāli ietekmēt partijas politiku (galu galā, partijas biedri ievēl tās valdi un apstiprina svarīgākos lēmumus). Neviena nepatīk? Dibiniet jaunas! PSRS laiki ar senīlu un nekustamu vienīgās pareizās partijas “aparātu”, pretnostatītu tautai, ir pārgājuši. Mēs, katrs no mums, esam Latvija. Tāpēc ne tikai ikkatram no mums ir jāiet balsot (citādāk nebija jēgas atdalīties no PSRS, kur viss bija ērti noteikts no augšas), bet arī jāatrod (vai jārada) “lielākais labums” “mazākā ļaunuma” vietā.

Novērots arī priekšstats par valsts iekārtas ļaunumu, garīgo netīrību. Populisti un žurnālisti mēdz uzpūst neesošās problēmas (vai skaistus, bet nepilnvērtīgus risinājumus), neiedziļinoties detaļās, vai informācijas trūkuma, neobjektivitātes vai aizspriedumu dēļ. Citos gadījumos gribas pielietot “Hanlona asmens” principu, kas nosaka, ka nekad nevajag attiecināt ļauno nodomu uz to, kas viegli izskaidrojams ar stulbumu. Nevar noliegt, ka ne visi valsts pārvaldē strādājošie ir kompetenti. Kā to labot? Daļēji esmu jau pateicis risinājumu, taču paliek vēl viena lieta: atalgojums. Saprotams, ka pensionāram ar 200€ pensiju vai strādniekam ar 400€ algu var būt grūti saprast, kāpēc kādam ir jāmaksā 2000€, nerunājot jau par 10000€. Ko tagad, visiem jābūt vienādai algai? Mārgarita Tečere savulaik ir norādījusi uz šitāda sociālisma problēmu: ar laiku tam aptrūkstas citu cilvēku nauda ko tērēt. Ļoti nožēlojama bija dažu šausmināšanās, ka, piemēram, EK Viceprezidentam Dombrovskim ir pasaules līmeņa alga. Vai tad viņam 700€ bija jāsaņem par tādu darbu, ko lielākā daļa no mums nespētu darīt? Tā ir skaudība, cienītie! Tas ir iemesls, kāpēc elles katlu, kurā vārās latvieši, neviens nesargā. Lai visiem ir slikti!

Jebkurš cilvēks domā par sevi un savu ģimeni. Arī politiķis un ierēdnis. Ja izcils speciālists var saņemt privātajā sektorā vairākas reizes vairāk, kāpēc viņam būtu jāstrādā valsts pārvaldē? Padomājiet, ja Jums kādā amatā piedāvātu divreiz lielāku atalgojumu, nekā citur. Vai Jūs negribētu izmantot šo piedāvājumu?Neapšaubāmi, valsts pārvaldē ir daudz darbu kur nevajag īpašu kvalifikāciju, bet citur strādā entuziasti, kam jāpasaka “paldies”, ka nedalām daudzu citu bijšo PSRS republiku likteni, taču ir arī darbi, kur ir jābūt izcilībai. Tā ieekonomēs mums daudz vairāk nekā skopums un skaudība. Mēs neesam tik bagāti, lai algotu lētus cilvēkus, lai pirktu lētas preces. Lētāk uztaisīt kvalitatīvu jumtu, nekā to labot katru nedēļu. Lētāk ir uztaisīt ceļa segumu normāli nevis katru ceturksni lāpīt bedres. Lētāk ir maksāt vairākus tūkstošus ierēdnim, kas pieņems pareizus lēmumus ātri, nekā maksāt miļjonus ko piedzen no valsts Eiropas cilvēktiesību tiesa, vai neapgūt miļjonus no kāda fonda. Cilvēkam, kuram maksā adekvāti, ir arī lielāka motivācija nepieļaut zādzības un korupciju sev apkārt. Darbs, maksā tik, cik tas maksā. PSRS laikos visi bija vienādi nabagi. Gribam atpakaļ?

Reizēm sastopos arī ar priekšstatu, “kāpēc viņiem maksāt, ja tik un tā zog”. No vienas puses gribas atbildēt, ka lielākā daļa nezog, un, ja maksātu vairāk, zagtu mazāk. Bet no otras, tā dziļāk padomājot, atkal jau jānorāda ar pirkstu uz to sabiedrības daļu, kas uzskata, ka “zog bet dalās” ir pieņemams princips. Nav labo zagļu – ir vienkārši zagļi, kas, pat ja sakārto [sev] pilsētu kurā dzīvo, tik un tā paliek tikai un vienīgi zagļi. Turklāt, ne tikai katrs korumpētais ierēdnis, bet arī katrs aplokšņu algas saņēmējs apzog pašreizējos pensionārus, skolotājus, mediķus. Valstī ir krietni vairāk aplokšņu algu saņēmēju, neka zaglīgo ierēdņu un politiķu. Atkārtošos, ka politiķi un ierēdniecība tomēr ir sabiedrības spogulis. Diemžēl, PSRS dažiem ir atstājis mantojumā apziņu, ka nemaksāt visus nodokļus ir varoņdarbs, valsti apzagt ir svēta lieta un kukuļi ir normāla parādība. Jāziņo par katru šādu gadījumu, nevis jāsaka abstrakti “viņi visi zog”. Vārdus un uzvārdus studijā – es gribu skaļus procesus! Katrs klusētājs, lai kādu motīvu vadīts, atbalsta valsts nozagšanu. Katrs kukuļa devējs, aplokšņu algas saņēmējs vai nodokļu “optimizētājs”, kas saka ka citi ir zagļi, pats ir divkosis.

Ja gribam labāk dzīvot, labāku Latviju, jāsāk ar to, no kā sākas mūsu valsts. Jāsāk ar ikkatru pilsoni, ar sevi. Un jābeidz sevi valstij pretnostatīt. Pagaidām jāsecina, ka tomēr demokrātija ir apdraudēta.